Vizbuļi un ievas.

Tas bija tik sen. Bija pavasaris un ziedēja vizbuļi. Balti un zili. Andrim bija mocis. Parasti kad braucu ciemos pie vecmammas katru dienu tikāmies ar Andri. Kaimiņpuika. Tā kā es biju garāka par viņu tad daņčos mēs dejojām katrs par savi. Taču kad balle beidzās tad Andris mani gaidīja ceļa galā. Un tad mēs braucām. Tā kādā pavasara dienā viņš atbrauca pēc manīm un mēs braucam lasīt vizbuļus. Tādu skaistu pušķi viņš man salasīja. Bet man bija jau atkal jabrauc prom uz Rīgu un vizbuļus nevarēju ņemt līdzi. Vecmamma teica, ka vāzē vēl ilgi vizbuļi stāvēja svaigi. Tie bija man pirmie ziedi kurus dāvāja draugs.

Kādā citā pavasarī kad ievas zied atkal biju laukos pie vecmammas. Brālēns toreiz jau studēja Jelgavā. Brālēnam līdzi atbrauca viņa kurasbiedri. Viens draugs bija ar savu meiteni bet otrs draugs pievērsa man uzmanību. Pat neatceros kā to rižiku sauca. Draiskie studenti mani izpušķoja ar ievu ziediem un uzsēdināja Moskvičam uz kapota. Un tādā paskatā mēs izbraucam cauri Jersikai. Viss jau bija jauki, ja tas rižiks neizdomātu mani izpeldināt Daugavā. Pirms Klidziņas viņš paņēma un mani uz rokām ienesa Daugavā. ....un iemeta aikstā ūdnī. Izlīdu no Daugavas slapja, dusmīga. Vēlāk, lai nenoķertu kādu bronhītu Klidziņā piedzērāmies. Bet tas viss vēl bija štrunts ar to, jo vienos naktī mēs beidzot atbraucam uz manam majām. Toreiz mēs dzīvojam Imantā jaunajā rajonā (toreiz tas bija jaunais rajons). Apkārt daudzstāvenes un trakie studenti sāk skaļi dziedāt leģeonāru dziesmas. Protams, ka ar studentiem nekāda gulēšana nesanāca, bet man no rīta kursi. Ārtnieciska vingrošana pie infarrkta slimniekiem. Pakustiniet roku pirkstus, pakustiniet kāju pirkstus, ieelpa, izelpa. Gandrīz pie slimnieka aizmigusi ieslīdēju gultā.

Ak trakā jaunība. Kur gan viņa vēja spārniem aizlaidās? Nostaļģija uznāca, jo palasīju Riebekles dienasgrāmatu.