Mans vīrs un es

Mans vīrs un es – mēs esam komanda. Mums nav vienkārša laulības dzīve ar rutīnu un sadzīves lietām, mēs esam vīrs un sieva, mēs esam labākie draugi, mēs esam kaislīgi mīļākie, mēs esam viens otra „banda” un, citkārt, mēs arī esam ienaidnieki un sāncenši. Neteikšu, ka es varu par simts procentiem saņemt viņa atbalstu vienmēr, bet arī ir reizes, kad viņš nesaņem manu. Viņš nav perfekts, bet es arī neesmu. Taču, mēs viens otru turam virs ūdens, tas ir notekti, un kopā meklējam salu okeāna vidū. Katram mums, protams, ir savas metodes salas meklējumos, bet kopā mēs viņu atrodam. Mūsu attiecības darbojas pēc principa – pat ja visa pasaule būs pret viņu, es stāvēšu aiz muguras un padošu patronas. Šādās situācijās vairs nav svarīgi, kurš ir vainīgs – es, viņš vai pārējie. Problēmas mēs atrisināsim iekšēji, pa savam, taču citiem neļausim būt gudrākiem par mums mūsu attiecībās. Laika gaitā es esmu iemācījusies vairs neklausīt apkārtējo viedokli par to, kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi mūsu attiecībās, jo citu cilvēku viedoklis var šķist tikai pareizs. Patiesībā, cilvēks, kas nekad nav bijis viesulī iekšā nekad nezinās, kas tur darās. Protams, ir situācijas, kad vajag parunāt ar kādu, bet tā vairāk ir sirds kratīšana, nevis padoma lūgšana. Man un viņam ir pa vienam labam draugam, kuram mēs konstanti kratam sirdi un otrādi. Būsim reāli, attiecības tas ir ļoti smags darbs, tas nenakd nenāks viegli, taču kopā mēs vienmēr nonākam pie kompromisa, citkārt pietiek ar stundu, citkārt vajag dažu dienus diskusijas, citkārt vajag pat mēnešus, taču viss tiek izrunāts un atrisināts tā, lai apmierināti ir abi. Kaut kur lasīju – Tu nekad nevari īsti saukt cilvēku par savu, kamēr jūs kopā neesat pārdzīvojuši lielu prieku, lielas bēdas un remontu. Mēs vel ejam tikai šo ceļu, remonts mums vel priekšā. Pārdzīvosim arī to, jo savādāk kāda jēga no tā visa?!