Novērtējums

Vakar, mazliet, aizdomājos par cilvēka spēju novērtēt otra dabu. Runa nav tikai par gleznošanu, vai rakstīprasmi, bet gan arī par tādiem niekiem, kā izslaucītu grīdu. Vai mēs spējam novērtēt otra centību, pat ja mūsu acīs darbs nav izdarīts pietiekami ? Piemēra, man blakus veikalā strādā ārprātīgi komunikabla un superīga kasiere, cik es esmu dzirdējusi, ar vienu auss galu, viņai bieži jāstrādā maiņas un brīvdienu ir maz, taču viņa vienmēr ir smaidīga un ar prieku apkalpo klientus. Reiz bija gadījums – es ieskrēju veikalā pēc zīdaiņu piena maisījuma, dodos uz kasi, man priekšā ir vīrietis, kuru jau apkalpo, aiz viņa gaida sieviete un pāris. Šis pāris mani palaida pa priekšu, tik jauki, tā gadās reti, kamēr mēs apmainījāmies, kasiere jau apkalpoja sievieti. Saskaitot preces, radās neskaidrība par viņas pirkumā, riektiem esot bijis jābūt ar atlaidi. Es stāvu, gaidu savu kārtu un vēroju, kā kasiere tiks galā ar situāciju. Viņa jau varēja noignorēt, pateikt, ka atlaide nav, sieviete vienkārši nebūtu pirkusi riekstus, nav jau īsti daudz darba, nospiest ekrānā pāris pogas un atcelt konkrēto preci. Taču šī kasiere ar smaidu sejā, apturēja darbību kasē, lai apakpotu klienti, pasauca vadītāju un noskaidroja vai atlaide piemērojas un atlaide tiešām piemērojās un pat divreiz pārbaudīja informācijas patiesumu, lai gan no klienta skatupunkta, gan vadības skatupunkta pēc tam nebūtu nekādu aizrādījumu vai pārmetumu. Kamēr viņa darīja savu darbu, pāris, kurš mani palaida sāka izgāzt negatīvismu – kas tur notiek, kā mums šodien neiet, kā sāka no rīta neiet tā neiet visu dienu. Bet vai apgrieztā situācijā, viņi nebūtu priecīgi nopirkt vēlamo preci un par vēlamo cenu? Noteikti gribētu. Cik bieži mēs ejam pa citu ceļu, ja apkopēja mums pretī nāk ar slotu un mazgā grīdu? Cik bieži mēs pēc pakalpojuma saņemšanas pasakām paldies un novēlam cilvēkam jauku dienu? Cik bieži mēs ar smaidu sejā daram savu darbu, neizgāžam nogurumu, sliktu garstāvokli uz cilvēkiem kurus apkalpojam, vai kolēģiem, vai ģimenes locekļiem? Cik bieži mēs pasakām paldies par gardām vai pat negardām vakariņām, ņemot vērā faktu, ka kāds, tomēr ir centies tās pagatavot? Reiz mani vīrs no darba gaidīja ar paštaisītiem pelmeņiem, izklausās jau garšīgi. Taču nebija, viņam bija slinkums rulēt un ķimerēties, lai viņi būtu tādi, kādi mūsu smadzenēs ir pelmeņi, viņi bija lieli, mīkla cieta, gaļa gan bija garšīga, bet nu kopumā bija diezgan briesmīgi, taču es ēdu un pēc tam pateicos par vakariņām, jo viņš, tomēr, bija ieguldījis darbu, lai man būtu jauki. Cik gan bieži mēs novērtējam mākslu, nevis to kritizējam. Es, personiski, zīmēt nemāku, tāpēc jebkura glezna vai zīmējums vai pat mazi zīmējumi uz naga man ir māksla, kuru es novērtēju. Es neesmu kritiķis. Protams, tas nenozīmē, ka mums nav tiesības paust viedokli, izteikt savas domas. Bet vai kādreiz jūs esat meiģinājuši no izlasīta darba paņemt savu un pārējo vienkārši palaist? Es esmu izlasīju daudz darbus, dzejoļus un grāmatas, daudzi darbi nav atbilduši mani iekšējai pasaulei, taču es viņus nekritizēju – jo kādam patīk māte, citam patīk meita, bet citam tikai kleita.

Lai jums visiem veiksmīga šī diena!