Problēmas

Es bieži nezinu, ko es vēlos. Es varu uzcelt skandālu mājās no tik maza nieka, šo mazo nieku es, savā galvā, spēju izveidot par manām smadzenēm reālu un iesāpējušos problēmu, kurai es pati ticu. Kad es šāda veida problēmu izpaužu, man vīrs klausās kā es staigāju pa māju un rūcu uz visiem. Viņš viņā klausās un burtiski nesaprot problēmu, kas mani aizkaitina vel vairāk, tā, lielākoties, rodas visi mūsu ikdienišķie strīdi. Taču, brīdī, kad mans vīrs beidzot tiek pie vārda, viņš burtiksi man skalo smadzenes, ne tāpēc, lai pateiktu, ka esmu kārtējā sieviete, kas ceļ skandālus no nekā, ne tāpēc, lai aizvērtu man mutu un lai es liktu viņu mierā, bet gan tāpēc, lai es pati sevī ieklausītos un saprastu problēmas sakni. Tieciet man, katru reizi, kad viņš man liek rakņāties savās smadenēs, izrādās, es problēmu esmu sacēlusi no nekā. Tad viņš ceļ man pretī visus reālos argumentus, kā neradīt sev šāda veida problēmas un viņa argumenti ir tik pārliecinoši, ka man nav ko pateikt pretī. Man galvā skan – viņam ir taisnība. Bet es taču esmu sieviete, man vienmēr ir jābūt taisnībai, tāpēc es spītīgi turos pretī, mainu tēmas, lai, tomēr, arī viņu padarītu vainīgu un katru reizi viņš mani noliek atpakaļ sākuma punktā. Un viņš tā ļauj man „cepties” tik ilgi, kamēr es nomierinos, viņš zina, ka man tas izdomātais negatīvisms ir jādabū ārā no sistēmas, savādāk tas man ēdīs un saēdīs. Viņš ar mani diskutē tik ilgi, cik nepieciešāms, jo viņš zina, ka mani nomierināt var tikai tādā veidā. Varu pateikties visiem kosmosa spēkiem, ka man blakus ir cilvēks ar tik izturīgiem nerviem, cilvēks, kurš nevis izprot, bet saprot sieviets būtību.Viņš neizprot, kā es radu problēmas, bet viņš saprot, ka es viņas radu un viņš pieņem faktu kāds tas ir, nemaina manī neko, mīl un lutina arī šajos „besīgajos” momentos.