Apņemšanās

Vasara paņēmusi brīvdienas. Pie labā un patīkamā ātri pierod. Ielecu pliks baseinā, bet tikai dažas minūtes izturēju, ūdens pārāk atdzisis. Veiklāk ārā un meklēt dvieli!

Sasitu kājas pirkstu pret mēbeļu stūri. Bļ…in! Kur skrien, kā pliks uz pi … pirti! Sāp! Būtu gatavs kājas īkšķi mutē iebāzt, bet …

Tas bija pēdējais piliens manai pacietībai, vai arī saudzīgi nosauktam neizlēmīgam slinkumam. Jāpārkārto māja! Tik daudz mēbeļu, ka vairs normāli istabām cauri nevar iziet. Žurnālu galdiņš, pusdienu galds, rakstām galds, datorgalds, vēl kaut kāds galds, pabīdīts zem cita galda. Krēsli, datorkrēsli, atpūtas krēsli, dīvāns, ķebļi, par laimi šūpuļkrēsls jau ir bēniņos. Bāra krēsli un lete, kuros neviens nekad nav sēdējis. Skapji, skapīši, kumodes, spoguļi, grāmatu plaukti.

Un viss ar kaut ko piekrauts, nokrauts, apkrāmēts!

Kumode skaista. Tāpēc jau tā ir iegādāta, bet neatceros, kad pēdējo reizi es kādu atvilktni būtu lietojis. Vienā ir adapteri un vadi, pilnīgi jauni vadi, ierīcēm līdzi nāca visiem dzīves gadījumiem, ierīcēm, kuru sen vairs nav, uz eko laukumu aizvestas, sen jau reinkarnējušās citos izstrādājumos vai arī guļ apraktas poligonā. Praktiski padumjais padomju laika cilvēks taču neizmetīs pilnīgi jaunus vadus! Tie vēl var noderēt!

Zem vadiem pašā apakšā parakti skaitīkļi, veci kā pasaule, noteikti manā vecumā, bet izturīgi! Bērni kādreiz uz tiem vizinājās, rotaļlietas bija visādas, bet bērni vizinājās uz skaitīkļiem. Un šie izturēja – izturīgas lietas kādreiz gatavoja. Ar skaitīkļiem skaitīt ir vieglāk, nekā ar kalkulatoru, tikai citu darbību nav … bet tas nekas. Tagad bērniem pašiem bērni, un viņi nezina, kas ir skaitīkļi, un ka uz tiem var vizināties.

Otra atvilktne. Žurnāli “Mans īpašums”, ļoti praktisks … bija. “Princese” arī! Izgriezumi no žurnāliem ar ēdienu receptēm. Varu tikai apbrīnot to cilvēku pacietību, kas gatavojot tā nopūlas stundām ilgi, lai pēc tam dažās minūtēs to visu apēstu. Grāmata – “Kā kļūt par miljonāru” – ļoti noderīga informācija, un vēl arī “Vīna darīšana no bērzu sulām”, tas laikam iepriekšējās pielikums, Kristus cienīgs bizness pārvērst ūdeni vīnā.

Skapī drēbes sakārtas visas rindiņā uz pakaramajiem zem putekļu pārvalkiem. Sen nelietotas. Melnais bēru mētelis, zem tā melnais uzvalks, baltais krekls, tumšpēlēkā kaklasaite. Tas viss tika iegādāts uz mammas bērēm – nākotnē vajadzēs arvien biežāk. Jā, nākotnē sagaidāmas ļoti daudzas bēres. Šikais uzvalks. Par plašu kļuvis, vairs nav šiks, karājas uz manām miesām, bet tāpat glabājams, var būt vēl pieņemšos svarā. Pižiks arī vēl! Pavisam jauns, bet vecs palicis. Neatceros, vai kādu reizi to esmu nēsājis. Nav vairs tādu ziemu, un pēc krieva izskatīties … ? Vēl mēteļi un kurtkas, žaketes un … , lai jau stāv!

Pašā maliņā padomju armijas forma arī! Mladšij seržant, šo pakāpi iedeva pēdējā dienesta dienā un nelaida prom, kamēr nebiju ļičkas piešuvis pagoniem. Cik gadu? Tas ir laikam mans vismazāk nēsātais “uzvalks”, vēl arvien glabājas. Priekš kam? Var būt kādā karnevālā vēl noderēs! Armijā šī paradka tika uzvilkta, tik vien kā uz svētkiem dažas stundas. Uz pilsētu krievos gājām tāpat povsedņevkā, ja bija vajadzība … vai gribēšana. Pilsētiņa bija maza, praktiski nebija kur iet un nekur nevarēja aiziet. Tik vien kā pāri upei, kur bija smirdīgais kož-mehovoi zavod – ādu pārstrādes rūpnīca, tajā strādāja un tur pat blakus kopuškās mitinājās ne tik izcili skaistas, cik zaldātu vajadzībām atsaucīgas meičas, ļoti atsaucīgas.

Uzvilku formu. Der vēl joprojām. Mugura uzreiz iztaisnojās, pleci paši atvilkās atpakaļ. Kāds staltums uzreiz, tikai formu uzvelkot! Vēl tikai seju pagludināt. Furgons gan kaut kur noklīdis, kādreiz bērni spēlējoties to nēsāja, prasīja, kāpēc tajā cepurē ir iedurtas adatas ar uztītiem diegiem. Skaidroju, bet tāpat nesaprata. Gan jau mājās kaut kur ir.

Vēl skapja plaukti, kas piekrauti ar “vajadzīgām”, varbūt noderīgām lietām. Pat nevēlos cilāt!

Dīvaina tā dzīve. Tiek pirktas mēbeles, kur novietot vajadzīgas mantas, bet tiek piekrautas ar nevajadzīgajām, pietrūkst vietas, un atkal tiek iegādātas mēbeles, kur nolikt vajadzīgās mantas, bet … un tā var bezgalīgi turpināt, līdz pašam nav vietas, kur kāju nolikt. Kājas pirksts sāp vēl arvien. Vajadzīgajām lietām mēbeles nevajag, jo tās tiek lietotas. Manas ikdienā lietotās drēbes nekad līdz skapim nenonāk. Tās nonāk vannas istabā, veļas mašīnā, žāvētājā, uz gludināmā dēļa un atkal mugurā, un sākas viss no jauna. Tāpat tie pāris ikdienas uzvalki biežāk uzmesti uz krēsla atzveltnes, nevis skapī.

Izmest vienreiz Na…fig visu no mājas! Cik labi bija, toreiz …, gulta, galds, krēsls, čemodāns stūrī, spogulis pie sienas. Viss! Arī bez spoguļa var iztikt, tāpat tas vairs neko prātīgu nerāda, reizi mēnesī pie friziera jāiet, tur paskatīsies, bārdu skujot tas spogulis ir tikai pieraduma pēc. Spoguļa vietā labāk televizoru, galdiņu, kur to uzlikt, dīvānu, blakus vēl žurnālu galdiņu, tad vēl …