Pamatinstinkts

Atsaucos uz steigā nevērīgi paceltu rociņu. Nevaru tādā drēgnā, lietainā, vējainā dienā pamest ceļmalā kājāmgājēju. Tas būtu cietsirdīgi, taču meitene iekāpa mašīnā smaidīga un laimē starojoša, gluži kā saulīte. Viņa bija jauna. Pavisam jauniņa. Staroja no laimes, actiņas mirdzēja, sejā smaids, varēja pat just, kā sirsniņa pukst, un rokā turēja mazu, niecīgu, salā apsalušu sārtu rozes ziediņu, stipri jau pavītušu. Nožēlojama puķīte. Miskaste par to būtu priecīga, neviens ziedu tirgotājs aiz sava lepnuma neuzdrošinātos tādus pat par brīvu dalīt, bet viņa skatījās tajā, kā pašā skaistākajā ziedā uz pasaules, turēja to savās rociņās kā lielāko dārgumu, maigi un saudzīgi. Noteikti tas viņai pirmais tik īpašais zieds, ko kāds smurgulis, piena puika, kam bārda vēl nedīgst, vien pūkaina virslūpa, viņai uzdāvinājis. Ak, šis jauneklis pat nenojauš, kā viņam paveicies, cik reti kādam tā veicas! Nekad neviena sieviete ar tādu pateicību un prieku, ar tādu mīlestību nav skatījusies uz manis dāvātajiem ziediem, lai arī allaž esmu izvēlējies pašus labākos un krāšņākos. Nekad!

Mētāju banālus jokus, un viņa smējās dzidriem, patiesiem smiekliem. Ir viegli iepriecināt laimīgu cilvēku. Asfalts zem mašīnas slīdēja ātri, un mūsu kopīgajam ceļam tūdaļ bija jābeidzas.

- Man tepat.

Uzzīmēju domās šā apvidus karti, kur bez mežiem nekā vairāk nav, kur vienīgais ceļš ved uz tālu nekurieni.

- Te taču nekā nav! Galīgi nekā.

- Man nav tālu.

- Cik nav tālu?

- Četri … ar pusi … nu gandrīz pieci kilometri.

Piebremzēju pie krustojuma. Ceļš, meža vedēju izmocīts, grants dubļi samalti kopā ar sniegotu putru, pa kuru, labākajā gadījumā, varētu ar armijas zābakiem brist, un tad vēl padomātu, nevis ar tām čībām līdzīgajām kurpītēm, kas viņai kājās, vēl šajā lietainajā laikā, kad vējš pūš tieši sejā? Tas nebiju es, kas iegrieza mašīnu uz šī samocītā ceļa, tiešām. Tas bija kāds mežonis manī, jo man šis ceļš nepatika. Mašīnai arī tas nepatika, un pēc kāda brīža kompis sāka rādīt nesaprotamus uzrakstus mazpazīstamā valodā, panelī iemirgojās ikonas, gaita palika negribīga, stīva, bet es spītīgi turpināju ceļu.

- Kāpēc? Kāpēc jūs mani vedat? Es nevarēšu jums samaksāt! – tā viņa iečiepstējās, un mēģināja mani atrunāt.

“Ak, meitenīt! Un kā vēl varēsi! Tu pat to nenojaut.”, pie sevis klusi nodomāju. Kāda jēga būtu šai jauniņajai meitenei stāstīt par instinktiem, kas pārņem vīriešu prātus, par pašu galveno – sugas turpināšanas instinktu, kas valda pār visu dzīvo dabu, un cilvēks nav izņēmums. Pamatinstinkts, kura dēļ uz pasaules notiek tik pierastas un arī neaptveramas lietas. Šā instinkta dzīti vīri ir savas galvas likuši, tūkstošiem, miljoniem. Ir karojuši no neatminamiem laikiem. Aizvēsturē ar rungām un akmeņiem, sitās uz nāvi, lai tikai viņu cilts labi barotās sievietes varētu dzemdēt bērnus, nevis kļūtu par gardu dzīru mielastu kaimiņu cilts kanibāliem. Karoja arī vēlāk par ticību, par Karali, par Dzimteni, taču tie tikai saukļi. Pašos pamatos tas pats senais instinkts – bērni, lai sievietes turpināt dzimtu.

Mana misija ir pati vieglākā, man nav ne jācīnās, ne jākaro. Man tikai šī jaunā sieviete, kas kādreiz, kaut kad kļūs par māti, šodien ir jāaizgādā mājās pašā vienkāršākajā un drošākajā veidā. Lai viņa nesabrien savas kājas, neapaukstējas, nesaslimst … Vienalga, kas būs viņas bērnu tēvs, kāds “varens karotājs” vai tas piena puika ar pūkaino virslūpu, kad paaugsies un kļūs par vīru, bet viņa kādreiz kļūs par māti, un man viņa jāaizgādā mājās, lai tas vispār varētu notikt, un es to izdarīšu, pat ja autiņš uz šī ceļa nobeigsies! Kāda jēga man to visu viņai skaidrot, vienlaicīgi mēģinot nostūrēt pa sniegainu putru, un no grāvjiem baidoties. Kāpēc man jāstāsta par iemesliem, ja tas ir tikai man pašam neizskaidrojams pamatinstinkts. Nāks laiks, pati sapratīs!

Viņa izkāpa un aizgāja pāri pagalmam, pateicīga, vēl laimīgāka un smaidošāka. Uz sēdekļa palika tikai viena rozes ziedlapiņa, apvītusi, ar brūni apkaltušu maliņu. Saudzīgi to paņēmu, pieliku pie lūpām, ar mēli saslapināju, un uzlīmēju uz paneļa tieši virsū mirgojošajai engine error ikonai. Tā nodzisa! Autiņš, kā otru elpu atguvis, aizdrāzās atpakaļ pa sadangāto ceļu šosejas virzienā – uz mājām!