sapnis

Sirds asinsvadu izmeklējums, satraukums nolasāms ne tikai no sasvīdušajām plaukstām, šaudīgā acu skatiena, bet arī no gaitas...

Liela palāta, viena telpas pusē treniņtērpos pārģērbušies vīrieši, cits apakšveļā …otra puse sievietēm kuras mazliet pieklājīgāk izskatās, dažai pat mājas halātiņš mugurā.

Visi nervozi gaida… paraksta visādus dokumentus, līgumus , rēķinus, varbūt testamentus… Ierodas dakteris , pie kādas zolīdas kundzītes apsēdies sāk to izprašņāt: Kāpēc trūks iepriekšējie izmeklējumi, nav pareizās zāles, ar ko slimojusi - tiek nosaukta visa med. Enciklopēdijā esošās slimības, vispār kāpēc pierakstījusies, vai smēķē? Laikam tā smēķēšana svarīga lieta, operācijas laikā iedos ievilkt dūmu, vai varbūt tā būs pēdējās vēlēšanās izpilde? Dakteris visu pierakstījis aiziet pie citas jaunākas dāmas un uzdod visus tos pašus jautājums… Es aizdomājos, ko teikt… kad viņš man jautās… it kā smēķēju …tomēr nē… slimnīcā noteikti nesmēķēšu , arī ja piedāvās.

Ienāk kāda daktere - sieviete un nosauc manu uzvārdu. Stīvi paceļu trīcošo roku… Paņēmusi manu papīru kaudzīti ieskatās acīs un saka… Ahāaa , Jūs tas esat, par kuru man vakar zvanīja un interesējās tāda un tāda ārste… Nesaprotu un pārjautāju, - kāda ārste? Nosauktais uzvārds man neko neizsaka… bet nu uztraucos vēl vairāk, tātad ir citi ārsti, šajā pirmo reizi apmeklētajā iestādē, kas par mani te interesējās?

Tad jautājums: - Kur es esmu jūs redzējusi?

Te tik daudz zaļās formās tērpto, ka nemāku tā nemaz atbildēt uz sitiena…

Daktere manu klusēšanu iedrošina ar vārdiem:- Es nevarēšu nomierināties kamēr neatcerēšos kur mēs tikāmies… ar mani tā ir!

Pajautājusi vai viss ir labi, vai viss ievērots kas iepriekš sacīts, skaļi nokliedz pa visu palātu māsiņām:- Šitam fiksi kardiogrammu un viņš būs pirmais pie manis!

Kur jautājumi par , pārslimoto enciklopēdijas uzskaiti, galvenais par smēķēšanu? Man nepiedāvās?

Turpat aiz aizslietņa taisot man kardiogrammu pienāk daktere smaidot saka: - Atcerējos, redzēju jūs , kad sēdējāt pierakstīties uz procedūru pirms pāris nedēlām. Man sirds ritms atkal kļūst stabils, jo zinu ka man artērijas atvērs daktere kura būs nomierinājusies.

Operāciju zālē uz galda guļot, un no visām pusēm māsiņu apčubināts, kad manas rokas ir piesprādzētas un pie tām pievienotas visādas caurulīte un vadi, daktere iesāk:- Nu kā … bailes?

Paraustu plecus , nogrozu galvu… vēl neko nepateicis dzirdu:- 100 gramus gribat?

Laikam skatos uz viņu ar tik nesaprotamu skatienu domādams , kā man tagad lies mutē, jo rokas takš piesprādzētas , ka viņa pārjautā: - Ar mašīnu atbraucāt?

Es saku - jā, atbraucu… bet projām mani aizvedīs, man atbrauks pakaļ .(par to uz kuru pusi mani aizvedot būs kājas, un vai vedīs mājās , vai uz kādu aukstu kambari nepieminēju, bet nodomāju gan)

-Aha…Labi… iedod māsiņ šamam vienu pusīti.

Žel ka gulēju aizvērtām acīm un neredzēju kas notika ekrānos, bet filma bija forša.

Pusīte iedarbojās , kad vajadzēja no galda pārkāpt atstumtajā gultā. Brauciens atpakaļ uz palātu bija sapnis un bauda!

Tā arī nezinu, pateicoties kam , tieši man tika izrādīta tāda laipnība un uzmanība, jo kad pamodos , novēroju ka visi citi palātas biedri un biedrenes , kas bija vājāki un stipri vecāki par mani, no operāciju zāles atpakaļ nāca savā kājām… laikam bez 100 gramiem , vai vienas pusītes…

Iespējams ka man ir kāds labvēlis, kurš par mani rūpējās, jo uz vienas rokas pirkstiem ir saskaitāmi cilvēki kas zināja par šo procedūru. Varbūt no rīta , sēžot un gaidot ierodamies garderobistu saņemtā izziņa telefonā ar laba vēlējumiem ir pamats lieliskajam piedzīvojumam!