Saldi sapnīši.

Neatminu, vai man novēlēja saldus sapņus, vai ne, bet aizmigu un kaut ko sapņoju. Pareizāk, klausījos. Dzirdēju ne īsti dziedāšanu, bet gandrīz kā tādu daudzbalsīgu kameņu zumēšanu. Kaut kāda attāla līdzība ar vecajām krievu romancēm. Tad es atmodos. Un atcerējos. Man tas notikums bija tik pilnīgi izbiris no atmiņas, ka tikai šis sapnis to izcēla atkal virspusē.

Tāda sīka čirka, ap pieciem vai sešiem gadiem, tiku sūtīta pavadīt vasaru pie vecvecākiem. Kāpēc nebija līdzi Ērgļa acs - lielā māsa, nudien, neatminu. Paps mani ietupināja vilcienā, vectēvam bija mani jāsagaida, un pēc tā laika ieradumiem viss bija pilnīgā kārtībā. Īsi pirms vilciena atiešanas vagonā sakāpa vesels bars īpatnēju vīru. Ātri iekārtojušies, daži no viņiem sāka spēlēt kārtis, un es ievēroju dīvaini apzīmētas rokas. Tādas jocīgas bildītes, kā ar zilu tinti zīmētas. Citi braucēji tā kā atrāvās no šīs kompānijas, bet es tā i sēdēju savā stūrītī pie loga. Ne mūsu nodalījumā, bet kaut kur blakus kādi no šiem vīriem uzsāka paklusu dziesmu, bet necik ilgi, kā atplivinājās nikns sievišķis un nobrēca, ka viņas bērns gribot gulēt, lai šie te braģāgas neiedomājoties aurot. Viens bārdainis pasmīnēja, ar plaukstu pie sirds tā izsmejoši paklanījās un apsolīja dziedāt tikai šūpuļdziesmas.

Un tad tas sākās. Tiešām klusu, bet daudzbalsīgi, ārkārtīgi melodiski un iežūžojoši. Ne dziedāšana, bet tāda kā dūkšana, kā zumēšana, kā zema vibrācija gaisā. Galu galā es arī aizmigu.

Gala stacijā bādainie onkuļi ar bildītēm uz rokām galanti līdzēja tikt ārā no vagona ar visām pekelēm gan niknajam sievišķim, kas bolīja baltas acis, gan man ar visu manu čemodāneli. Dzelzs kāpnes man pagalam nepatika, bet tiku tām pārcelta pāri kā lidojumā. Tūlīt gan klāt bija arī vectēvs, un es tīri vai sabijos no dzalkstošā skatiena, ar kādu tas apveltīja manus ceļabiedrus. Galvenais bārdainis tā kā ar vienu mutes kaktiņu pasmīnēja, piemeta pirkstus pie žokejnīcas un aizsoļoja.

Vakarā vectēvs atlaida lielo suni no ķēdes, pieteikdams sargāt. Vecmammai izmeta: "Nez, kas būs, kas nebūs. Vesels bars burlaku sabrauca pilsētā." Tak nekā ārkārtēja turpmāk nedzirdēja. Vienīgi es, dzirdot pa radio vīru kori, prasīju, vai tie ir tie paši burlaki, kas tur tik smuki dzied...:)