Briež.

(aut. Ina Strazdiņa; iz soc.tīkliem)

-Es tev atnes narcisiņs un vien tulp. Vairak nav. Divs tik bi palikušs nostak no dīķ.

-?

-Briež! Vesals bars! Noēdš vis, ko vien var. Dārzs pa tīro.

-Tu man var nestāstit! Piecs plūms, sešs ābels-kaput! Nav! Es dome - kam es te vispār ko sēj un stād, zvēriem priekš apeišen. Bariem nāk. Pupiņš, zirņ, biets - nost, ka a nāz. Viņgad cūks (šogad vel nav nākuš) noēd rāciņs, ka maz nelikes. Apvilk striķ, sakār lupats - šķaud viers.

-Kad man vel bi suns, tad ta ka raustijes, bet kopš nav, pills dārzs un vel loges skates. Es tagad pasācs pac riet. Viņvakar es akal skates - kā ta! - briež tēviš- rāg ka mākoņ - stāv zem ābel. Es paver dūrs un dod vaļa: "Vau, vau, vau! ", bet man jo tā dobj nesanāk, tā smalk. A viš pasper sol un apstājes, skates, ku tas suns i. "Rād man to sūn! "viš sak. Vēlak a viss ģimen klāt. Es akal a sāv rienamo pie durem un rej li slikt dūš. A šie tik nogroz galvs un i nekust.

-Mērkaķ!

-Man tād dull dom enāc prāte. Dzīvot tuvak zoodārzam, nopirkt lauv sūds. Viņem tokš jabūt. Izkaist pa dārz.

-Tu dome, viš to saprast? Viš jo lauv nav redzejs.

-Nu, tas nekas. Smak jo būt. Bet gan jo saost, ka plēsigs zvērs. Citād man japērk magnetofons ar sūņ bals, vo javelk elektriskes gans, bet šie jo leks pār un pac es vel dabus pa nagim.

-A ko viš meže nestāv?

-A tur i jastrāde, a te viss gatavs. Nāk pe klāt gald.

-Lāb, es nu ies, kamer vel vakars nav klāt. Jaiesēj burkaņ, zvēriem priekš noeišen, dabig.

-Man akal jaiet zīliš barotns novākt. Nevar ciest, ka vasars laike speķ pa kokem mētajas. Jau pac a kamar pa pier dabuj. Tig augst uzkārs. Nāc leje - ciets ka dakstiš.

(ātrumā kāds vārds varbūt būs pamainījies uz mūspusei raksturīgāku formu; cerams, ka autore diži ļaunā neņemtu.)