Pusgada pēcgarša.

Es Jums teikšu-smags gada sākums! Nu jā...it kā kaut viens gads būtu bijis viegls! Bet tomēr, šis liekas kaut kāds īpaši nepatīkams. Gan personīgā dzīvē, gan visapkārt. Pirmie seši mēneši pagājuši. Klausos un liekas-pilnīgs trakums, jo cilvēki masveidā zūd, mirst, slimo ar smagām diagnozēm. Var jau būt, ka agrāk to tā neafišēja, bet tagad saucieni pēc palīdzības kļuvuši tik skaļi, ka to nevar nepamanīt. Kaut arī esmu līdzjūtīgs un atsaucīgs cilvēks, brīžiem nevaru izturēt. Liekas, nu pietiek....man ir savas problēmas ar kurām cīnīties, nebāzieties virsū vēl ar savām! Pieļauju domu, ka starp sensacionāls un viegli pārdodams var likt līdzvērtības zīmi. Un tas arī kļūst par iemeslu tam, ka mums presē, TV un portālos maksimāli tiek uzspiestas ziņas ar negatīvu pēcgaršu. Nezinu kā Jums, mani tas nomāc. Nevaru un neizdodas man dzīvot kā strausam-galva zemē, neko neredzu, neko nedzirdu...

Un tam visam klāt savas-būšanas un nebūšanas. Pieņemti nopietni, stingri un nelokāmi lēmumi. Izdarītas izvēles, kuru sekas šobrīd ir skaudras, smeldzīgas, bet cerams, ka ilgtermiņā pareizas. Pārejas periods, cerams, uz smaid-pilno nākotni :)

Tā nu mēs dzīvojam te pa laukiem... Uz Ameriku nemaz nav jābrauc, jo dzīve mētā augšā-lejā kā amerikāņu kalniņos. Spēj tik turēties beņķī un slaucīt sajūsmas vai izbīļa asaras. Ir ... interesanti. Nenoliedzami.