...

Es esmu ļoti priecīga, ka esmu “aizaugusi” līdz tam, ka apzinos: mīlestības jēga nav “iemīlināt” sevī to vai citu cilvēku.

Taču mēs esam raduši uzdot vēlamo par esošo un romantizēt savas paša nepilnības. Pasniegt savus mīļos netikumus no krāšņās puses.

Kad tu vēlies lai tevi aiztiktu, glāstītu, uzbudinātu un cieši apskautu – tā ir KAISLE.

Kad tu vēlies, lai par tevi rūpētos, palīdzētu tev risināt tavas problēmas, dāvinātu tev dāvanas, nodrošinātu tevi – tas ir INFANTĪLISMS.

Kad tu vēlies, lai tevi kaislīgi mīlētu, nevarētu bez tevis dzīvot, dalītu ar tevi visu savu laiku un visu pārējo noliktu otrajā plānā – tas ir EGOISMS.

Kad tu ātri vēlies piedzemdēt bērnu no mīļotā cilvēka – tā ir BIOLOĢIJA.

Kad tu vēlies, lai viņš vai viņa tevi steidzīgi bildinātu – tā ir ATKARĪBA NO SABIEDRISKĀ VIEDOKĻA.

Kad tu mīli – tu neko negribi. Tu vienkārši mīli.

Tu staigā pa dzīvokli, tīri zobus, sūti darba e-pastus, pērc maizi, dzer tēju, zvani mammai – un vienlaicīgi mīli šo cilvēku. Viņš šajā brīdī var būt vienalga kur un ar vienalga ko. Viņš pat var nezināt, ka tu viņu mīli. Daudz kas notiek, problēmas, to risinājumi, dzīve rit, kā parasti, bet, neskatoties uz to, tev ir “smaidīgi ap sirdi”.

Jā, protams, tas nav praktiski – tas ir dīvaini un iracionāli. Bet tieši tā arī ir mīlestība.

Viss pārējais ir vienkārši cilvēciskas kaislības.

Būvēt var attiecības – ne mīlestību. Cīnīties var par bērna dzīvību, pirmo vietu konkursā vai savām tiesībām, ne – mīlestību. Atbildību var gaidīt par vārdiem, darbiem, godīgumu, sapratni – ne par mīlestību. Mīlestībai nav praktiska rezultāta. Vienkārši jāiemācās visu saukt īstajos vārdos, un tad viss nostāsies savās vietās.

Mīlestība ir patīkams siltums tavā ķermenī. Un tas ir skaistākais un labākais, ko man nācies piedzīvot.

Autors: Tamriko Šoļi (ukraiņu rakstniece)