FILMAS APSVEIKUMI VĀRDA DIENAS ČATS REKLĀMA oHo.lv
Lai lietošana būtu ērtāka, lūdzu, pagriez savu tālruni!
Reģistrētiem lietotājiem



Reģistrēties Aizmirsu paroli!
tool dienasgrāmata
 Pirmdiena 13-06-2016 12:26 19  217

"Rūgts!", jeb “ilgi un/vai laimīgi”.

Īpatnējais pasākums notika arī īpatnējā dienā. Nu kurš precas trešdienā?! Nē, nu protams, ja runa iet par sarakstīšanos “pa kluso-mierīgo”, tad tas ir saprotams, taču viesu pulks bija pāri pussimtam...

Praktiskums pāri visam. 1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā (it kā pārējās dienās tas nebūtu aktuāli! ), jaunā pāra izraudzītajā Dzimtsarakstu nodaļā bija svinīgo aktu procedūru atlaides. Ja vel pieliek klāt visai drošu pieļāvumu, ka tādejādi arī viesu pulks sanāca mazāks, tad ekonomija tiešām varētu būt jūtama. Izšķērdība nebūs šī nama lāsts. Labs kopdzīves sākums.

oHo atradnes šoreiz man bija dāvājušas dimantu vārdā Daiga. Laikam gana pievilcīgi biju aprakstījis paredzamo divu siržu saplūšanas pasākumu, jo notikuma tuvināšana bija nenogurdinoša, īsa un rezultatīva:

“Līdzbraucēja vel ir vajadzīga?”

“Jā.”

“Šāda derēs (foto)?! ”

“Ja atbilsti tai bildei vismaz par 50%, tad derēs.”

“Ņem un pārliecinies.”

Esmu disciplinēts.

Paņēmu un pārliecinājos...

Abpusējā atbilstības sertifikācija noritēja spīdoši.

Noliktās dienas rītā gan gadījās neliels misēklis. Atbraucu pēc meitenes, bet durvis atvēra... ēēēēē... nedaudz cita būtne...

Kas par daudz, tas par skādi.

Uzteicu viņas centīgumu un gatavošanos, taču maigi uzstāju, lai intensīvais make-up paliek citai reizei. Sakarā ar to, ka nācās uzkavēties, ņēmām un pārliecinājāmies viens par otru vēlreiz... Mazums kas... Dubults neplīst:))) Hmmm... tā meitiešu kaujas kamuflāža tiešām var “uzvilkt”, tomēr visam sava vieta...

Tā. Sākām kustēt.

Ceļa sākumā sarunas vedās ne visai raiti. Pie vainas bija nesenās fiziskās aktivitātes. Gan jau odiozie britu zinātnieki spētu izskaidrot, kāpēc pēc TĀ gribas distancēties no vel pirms mirkļa tik ļoti pievilcīga un iekārojama objekta. Man sevī ļoti nepatīk šī noskaņas maiņa, un, domāju, to jūt lielākā daļa veču. Te ir tā sakne folklorizētajai notikumu shēmai, saskaņā ar kuru, puisis ņem un aizmieg pēc lieliska (cerams abpusēji) seksa. Aizmieg brīdī, kurā meitenei visvairāk ir nepieciešami tieši vai netieši apliecinājumi par skaistumu, vienreizību, neatkārtojamību... utt.

Taču tas, par laimi vai nelaimi, pāriet.

Ceļa otru pusi jau jautri triecām sarunas par “šo-to-it-neko”.

Svinīgā akta norises vietā ieradāmies gana laicīgi. Tas bija labi. Varēju bez steigas vizuāli filtrēt klāt nākošos ļaužus un atsaukt atmiņā viņu piederību vai nepiederību manai pagātnei. Paziņu nebija daudz. Krusttēva atzars bija tā tālāk atšāvies no dzimtas koka zara, kuram piederējos es. Tas mani nemaz neapbēdināja. Nebūs vajadzīgi stāstījumi no “kā iet/ko dari/kā tam iet” sadaļas.

Jāāā... gadi... jaunā pāra cienījamais vecums (tiem, kuri nav lietas kursā atgādinu – 70 un 78) arī viesu kontingenta vidējo vecumu bija pavilcis tā krietni virs pusgadsimta... Man vienmēr ir neērti tikties ar radiem/paziņām, kuri ir paguvuši izteikti novecot kopš pēdējās tikšanās reizes... nē, “novecot” nav īstais vārds... sakristies, jā – sakristies būs pareizais. Man liekas, ka tādā veidā es nelūgts ielaužos viņu dzīves ritējuma laika aizkulisēs.

Pēteris manā bernudienu atmiņā bija liels, stalts un visvarens mehanizators, mūžam smaržojošs pēc soļarkas vai benzīna. Tagad skatījos uz ielīkušu večuku uzvalkā, kurš tam bija manāmi par lielu. Balti sirma galva... nepārliecināts, varētu pat teikt tramīgs skatiens... Tikai plaukstas - lai arī veca vīra, tās joprojām bija lielas kā lāpstas...

Česlava – tā bija traki smuka meita, kura gāja manas vecākās māsīcas klasē, un es platoniski elsoju pēc tās, nu gluži kā Streiča “Cilvēka bērna” Boņuks pēc savas Bigi... Patreiz viņa ir miesās ļoti jaudīga tante. Stāvot blakus savai mātei, viņu līdzība bija neapstrīdama. Njāāā... jauneklis būdams es reizēm palauzīju galvu, kā tādai nesmukai mātei var būt tik smuka meita?! Metamorfoze odnako... tikai pretējā virzienā – no tauriņa uz kāpuru.

Interesanti – vai kāds vēro arī mani ar līdzīgām domām?!

Daiga turējās labi. Gana savlaicīgi spēju viņai suflēt ar kuriem klātnākošajiem ir droši jāsveicinās un pusbalsī bubinot devu arī īsu personāžu anketu. Vienīgais cilvēks, kurš cieši un dīvaini paskatījās uz manu “sievu” bija līgava – krusttēva atraitne. Hmmm... tātad atmiņā viņai bija cita būtne. Gan jau kaut kad man tiks uzdots āķīgs jautājums. Tagad tam, paldies Dievam, nebija laika.

Svinīgais akts tika novadīts raiti, un Latvijas Republikā viena ģimenes šūniņa bija nākusi klāt. Tālāk sekoja klātie galdi ar neiztrūkstošo vairākkārtīgo uzsaucienu “Rūgts! ” sēriju... Tā arī nespēju sev rast atbildi jautājumam kādēļ šīs kāzas bija vajadzīgas. Finansu un īpašumu smalkās lietas? Bērnu čupiņa abiem lai..., kas zin, kā viņi sadzīvo... Nu neticās man dzimumu pievilkšanās spēkam šādā vecumā....

Vel nedaudz vēlāk radi un paziņas sadalījās pa interešu grupām un, alkohola atraisīti, sprieda par sev aktuālām tēmām. Pārsvarā tā bija lauksaimniecība, medības un veselības problēmas.

Dancinot Daigu, vienojāmies, ka misija ir izpildīta un, jaunajam pārim pazūdot, mēs arī varētu doties. Tā arī izdarījām.

Laicīgi noskatītajā naktsmītnē nedēļas vidus bija mums noorganizējis pasakainu divvientulību.

Ne katra Sieviete ļaujas droši un skaisti noģērbties.

Ne katras Sievietes vaidi ir melodiski un viegli savā lidojumā pāri ezera spogulim.

Ne ar katru Sievieti var pamosties ar patīkamu apziņu, ka viņa vel ir šeit, un nevis ar nīgru domu “pi...ec, viņa taču vel ir šeit:(! ”

Rītausmu sagaidījām ar filozofiskām pārrunām par cilvēka mūža racionālo ilgumu. Daiga pārstāvēja koncepciju “dzīvot ilgi un laimīgi... utt”, taču nespēja atbildēt uz manu skeptisko jautājumu kas notiek brīdī, kurā sajūtu svaros reālo vecuma problēmu (gan fizioloģisko, gan sociālo) kauss sāk pārsvērt iluzoro laimes sajutu... ja tāda vispār ir bijusi.

Man pieņemamāk liekas “dzīvot laimīgi” un pēc tam izslēgt gaismu. Taupīsies resursi, gan privātie, gan Valsts.

Pirms neilga laika veiksme man ir nesusi “blatu” pie viņpasaules durvīm – reanimācijas skaistuli Gunitu...

Lūdzu – te tev ir gan partneris laimes sajūtas uzturēšanai, gan sabiedrotais “ja nu kas” krustcelēs.

Taču tas būs, iespējams, cits stāsts.

No replacement for displacement! ... līdz nāve mūs...
Komentāri
Lapsa99: mmm... ka vienmer, lasiju ar baudu :)
#1
2016-06-13 12:50
Hallo: Nu skaists, foršs stāstījums!
#2
2016-06-13 13:28
tool: Nu tad "ilgi" vai "laimīgi"?!
#3
2016-06-13 13:32
Lapsa99: es jau nu gan netaisos savu suri gruti pelnito pensiju atdot jaunajiem. lai ruka :)
#4
2016-06-13 13:46
tool: He, he... nākotnes nīgrā večiņa...
#5
2016-06-13 13:58
Lapsa99: protams. sedeshu kaut kur uz jahtas, lai kalpi iesmere manas vecas locitavas un apcereshu visa esosha zudigumu un nepastavibu.
#6
2016-06-13 15:44
tool: Pastāv versija, ka apmēram šādi bija pirmās pirātu komandas rašanās apstākļi... Vecā, kašķigā lēdija visus bija davedusi...:)
#7
2016-06-13 15:48
Pārējos 12 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.


Iepazīšanās portāls oHo.lv
oHo.lv administrācija neatbild par iepazīšanās sludinājumu un pārējās portālā paustās informācijas saturu.
Apmeklējot oHo.lv Jūs apliecināt, ka esat iepazinušies ar oHo.lv lietošanas noteikumiem un apņematies tos ievērot.
© 2000.
oHo.lv izmanto sīkdatnes, lai darbotos un nodrošinātu Tev lielisku pieredzi.
Vairāk par sīkdatņu veidiem, to izmantošanu un konfigurēšanas iespējam lasiet šeit.
p.s. Mums arī nepatīk visi šie logi un paziņojumi, bet tāda nu ir kārtība 😅