Jūs nupat "salauzāt" savu bērnu...

Vientuļais tēvs un blogeris Dens Pīrs uzrakstījis emocionālu un dziļu rakstu par tēva lomu bērna audzināšanā, un mēs jums to iztulkojām:

Tēvi, beidziet “lauzt” savus bērnus. Lūdzu.

Es ļoti asi izjutu nepieciešamību par to uzrakstīt pēc tā, ko šodien ieraudzīju lielveikalā. Jau iepriekš lūdzu mani atvainot par raksta toni, bet savādāk es vienkārši nevaru – esmu pārpildīts ar izmisumu un niknumu. Lūdzu, izlasiet rakstu līdz galam – es zinu, tas ir samērā garš, bet par to ir jārunā, un ar to ir jādalās.

Šodien, kad es ar dēlu stāvēju rindā veikalā, pirms mums es ieraudzīju stāvam tēvu ar dēlu, kuram varēja būt kādi seši gadi. Zēns ļoti kautrīgi pajautāja tēvam, vai pa ceļam mājās varēs nopirkt saldējumu. Tēvs no augšas paskatījās un noņurdēja, lai zēns netraucējot viņu, nostājoties pie sienas un paklusējot. Zēns acumirklī sapīka un piespiedās pie sienas.

Mūsu rinda nedaudz pavirzījās uz priekšu, tāpēc zēns atkal piegāja pie tēva, klusi dungojot kādu bērnu dziesmiņu. Liekas, viņš jau bija aizmirsis par to dusmu uzplūdu, kas pāris minūtes atpakaļ viņu pāršalca. Bet tēvs pagriezās un sarāja zēnu par troksni. Zēns nodrebēja no tēva un atkal piespiedās pie sienas.

Es pat apjuku. Kā šis cilvēks neredzēja to, ko redzēju es? Kā viņš varēja nesaskatīt to briesmīgo radījumu savā ēnā? Kāpēc viņš, ne minūti neaizdomājies, “izsit” visu laimi no paša bērna? Kāpēc viņš neciena to īso laiku, kad var būt savam bērnam viss?

Mēs palikām trīs pie kases, un zēns atkal atgāja no sienas un piegāja klāt tēvam. Tēvs asi izgāja no rindas, sagrāba zēnu aiz pleciem un saspieda tā, ka zēns saviebās no sāpēm: “Ja es izdzirdēšu vēl vienu skaņu vai arī tu atiesi no sienas – tu mājās dabūsi, kā nākas! ” Zēns atkal pielipa sienai un vairāk nekustējās. Neizdvesa ne skaņas. Viņa skaistā bērna sejiņa pēkšņi satumsa un pārstāja izstarot jebkādas emocijas. Viņš bija salauzts. Tēvs negribēja ar viņu ņemties, un salauzt bērnu – tas ir vienkāršākais “audzināšanas” paņēmiens.

Un mēs pēc tam brīnāmies, kāpēc mūsu bērni izaug “salauzti”.

Būšu ass. Daudzi redz, kā es runāju ar savu dēlu, un dzied man slavas dziesmas par to, ka es savu dēlu mīlu vairāk, nekā citi tēvi mīl savus bērnus. Velns parāvis! To es nesaprotu un droši vien arī nekad nesapratīšu. Mīlēt dēlu, audzināt dēlu, spēlēties ar dēlu – tie ir uzdevumi, ar kuriem var tikt galā ne tikai supertēti. Tas ir pa spēkam katram tēvam. Vienmēr. Bez izņēmumiem. Manī nav nekas īpašs. Es esmu tēvs, kurš mīl savu bērnu, un kas darīs visu viņa labklājībai, drošībai un veselībai. Es drīzāk dabūšu ar lāpstu pa seju vai āmuru pa pirkstu, nekā pazemošu vai “nolikšu pie vietas” savu dēlu.

Es nebūt neesmu ideāls tēvs. Bet, velns parāvis, esmu pietiekami labs, lai ļautu savam dēlam saprasta, ka jebkurās dzīves grūtībās viņš var justies maksimāli labi. Kāpēc? Tāpēc, ka es apzinos, kādu ietekmi uz bērna dzīvi un uz bērna pašapziņas līmeni atstāj viņa tēvs. Es apzinos, ka viss, ko es jebkad darīšu un pateikšu savam dēlam, tiks uzsūkts kā sūklī – par labu vai ļaunu. Nesaprotu tikai vienu – kā to var neapzināties citi tēvi?!

Tēvi! Vai jūsu sejas spīd, kad ieraugat savu bērnu no rītiem vai arī atgriežoties no darba? Jūs saprotat, ka jūsu bērnu morālās vērtības veidojas tikai un vienīgi no tā, ko viņi redz jūsu sejās?

Vai jūs saprotat, ka bērns sevi uzskata par tādu, kādu jūs viņu nosaucāt? Ka cilvēki ļoti bieži sāk atbilst sev uzspiestajiem zīmogiem? Cik bieži jūs savam bērnam sakat: “Tā ir vismuļķīgākā lieta, kādu vien var izdomāt”, “Tas ir visstulbākais, ko vien var izdarīt”? Jūs ticat tam, ka jūsu bērns ir idiots? Jo viņš jau tam ir noticējis. Bravo! Padomājiet par to.

Tēvi! Vai tiešām jūs domājiet, ka kāds noticēs tam, ka jūs nevarat uz 20 minūtēm atiet no sava datora vai televizora, lai paspēlētos ar bērnu? Vai tiešām jūs neapzināties, ka bērnu uzticības līmenis pret vecākiem vislielākā mērā būs atkarīgs no tā, vai vecāki ar viņiem spēlējas, un no tā, cik ļoti viņi ir iesaistījušies spēles procesā? Vai jūs apzināties to kaitējumu, ko jūs nodarāt bērniem, kad nespēlējaties ar viņiem katru dienu?

Jūs uzskatāt, ka kāds uzpirksies uz šo muļķīgo un lēto atrunu par to, ka dusmas dažreiz vai arī pat bieži ir nepieciešamas audzināšanas procesā? Jūs saprotat, ka dusmas praktiski vienmēr ir tādu cilvēku emocijas, kuri grib kontrolēt citus, bet nav spējīgi kontrolēt paši sevi? Jūs zināt, ka pastāv fantastiskas grāmatas un veseli kursi, kas var jums ko vairāk iemācīt? Un pats galvenais – vai esat pamanījis, cik ātri bērns salūzt vai arī pārstāj klausīt, kad ģimenē valda dusmas?

Jūs tik ļoti esat rūdīti un pārstājuši sajust bērna dvēseli, ka nejūtaties nomākts, kad viņi jūsu klātbūtnē satrūkstas vai saraujas? Vai tiešām tas ir vienīgais, ko jūs no viņiem vēlaties? Lai viņi bez ierunām jums paklausa un baidās?

Tēvi! Jau jūs neapzināties pieskaršanās spēku Vai jūs nesaprotat, kāda saikne rodas, kad jūs glāstāt bērnu pa muguru vai vēderu, kad liekat viņu gulēt? Mostieties, tēvi! Šīs neatkārtojami dārgās dvēseles ir uzticētas, lai jūs par tām rūpētos, un tās visu ļoti smalki sajūt. Viss, ko jūs viņiem pateiksiet, vai arī nepateiksiet, atspoguļosies viņu spējās, panākumos un laimē turpmākajā dzīvē.

Vai tiešām jūs nesaprotat, ka bērni pieļaus kļūdas, daudz kļūdu? Vai tiešām jūs neapzināties kaitējumu, kādu nodarāt, kad atkal un atkal bakstot bērna degunu viņa neveiksmē vai nedarbā? Jūs vismaz apjaušat, cik viegli ir pazemot bērnu? Aptuveni tikpat viegli, kā pateikt “Ko tu esi izdarījis, muļķi! ?” vai “Idiot, cik var atkārtot…”

Atļaujiet pajautāt: vai jums ir nācies skatīties vecāku pietūkušajās acīs, kuru bērns tikko ir nomiris?

Man ir nācies.

Vai jūs kādreiz esat raudājis bērna bērēs?

Es esmu raudājis.

Vai jūs kaut kad esat pieskāries koka kastei, kurā iekšā bija bērns? Bērns, kura smieklus jūs vairs nekad nedzirdēsiet?

Es esmu pieskāries.

Un lūdzu Dievu par to, lai vairāk nevienam nenāktos ko tādu darīt.

Tēvi! Ir pienācis laiks pateikt saviem bērniem, ka jūs viņus mīlat. Un teikt to visu laiku. Ir pienācis laiks priecāties par viņu 20 tūkstošiem jautājumu dienā, un viņu nespēju visu paveikt tik ātri, kā jums gribētos. Par viņu sejas izteiksmēm un nepareizi izteiktajiem vārdiem. Ir laiks priecāties par visu, kas ir mūsu bērni…

Ir pienācis laiks pajautāt sev: “Ko es varu darīt, lai būtu labs tēvs?” Izvērtējiet prioritātes. Un pa īstam kļūstiet par tām.

P.S. Visu neizkopēju. Apraudājos - aiz prieka, ka ir arī tādi tēvi...