|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Draugsx, 10-03-2016 19:48 |
|
14 |
Ar deltaplānu Ziemeļ Kaukāzā un Dombajā"Ziemeļkaukāzā un Dombajā" Šis ir jauna cilvēka stāsts par kalnos satiktiem vienkāršiem cilvēkiem, starp kuriem arī čečens Šamils, kurš autoram attālināja nāvi. Par jūtām, kuras arī nepiepildītas neizzūd - vien bez skaļiem vārdiem pāriet no vienas mīlestības nākamajā, no cilvēka uz cilvēku, nepiederot nevienam, un nekad nebeidzoties. Tādēļ ka izplatās ar vēju... Teksts nav izravēts, tāpēc tā nepierasti liksies, bet nogludināt negribējās. Tad kaut kas no patiesīguma arī izdzistu. Patreiz man aptuveni tik gadu, cik Magamedam šai stāstā.
========================================================================= Esmu gatavs lidot, kaut vai deltaplāns būtu jāuznes kalnā uz pleciem. Dombaja trosu ceļa otrā kārta - no starpstacijas uz augšu ir remontā. Migla sāk izklīst un izlemju iet pa cēlāja stigu, jo ceru uz taku, kurai būtu jāatrodas zem trosu līnijas balstiem. Taka izrādās īsa. Atpakaļ griezties negribu un tālāko ceļu pieveikt izdodas tikai pievakarē. Esmu tādas kā mazas kraujas malā, kura ir augstāk par krēslu cēlāja augšas riteņa balstu. Tieši tas, kas vajadzīgs! Izplešu deltaplāna spārnus, nospriegoju troses, un kad viss būtu kārtībā, nākas atzīt, ka labākais laiks lidošanai ir nokavēts. Sāk krēslot un vēja virziens ir izmainījies lidošanai par sliktu. Kopā ar sanākušajiem skatītājiem - celtniekiem panesam Mariju nostāk no kraujas un nostiprinam ar akmeņiem. Drīz būs klāt tumsa un ir jāgaida līdz rītam.
Pēc kāda laika pie būves piebrauc kāpurķēžu vilcējs ar caurulēm. Prasu, vai var novest mani lejā.
Vēlāk, kad viņi sariktējas braukt
- Ej, ti, iģi suda! Butilka buģet?
- Nu gģe ja ķebe jejo vozmu!
Smejas.
- Pojehaļi!
Pats līdz tumsai tālu ticis nebūtu. Vilcēja kabīnē esam seši cilvēki. Rāviens un sākas žvadzoņa! .. sarunāties pilnīgi neiespējami. Nobraucam no pļavas, un trase kļūst stāvāka. Džeks, Kurš sēž labajā pusē ārējais, baksta man sānos. Durvis ar roku tur vaļā. Domāju, ko viņš rāda? Kāds te stāvums? Kratu ar galvu. Tad seko iebļāviens tieši ausī:
- Jesļi što, prigaj!
- Horošo.
Brūns čalis otrā pusē visu laiku kaut ko saka un grābstās gar manu kreiso roku. Viņam no izdzertā vīna mežģās mēle un neko nesaprotu. Tad uzķeru - oģinakovije! Saliekam rokas blakus un mēs varētu sajaukt, cik tās vienādas.
- A ja što ķebe fsjo vremje govorju! A ti ņepoņimaješ!
Vēlāk, kad mani - kurš spēj iet, sūta paskatīties, kur viņš krūmos palicis, uzzinu, ka viņu sauc Forss.
No ķēžapakšas uz visām pusēm lido akmeņi. Asā līkumā apstājamies pagriezties un vēl iedzert.
Kad braucam tālāk, jautāju tam, kurš sēdēja pie durvīm - vai viņi katru dienu tā brauc.
Atbilde bija vienīgi nevaļīga galvas purināšana.
- Ļoša, pravij! Pravij! ..
Beidzot sākās mežš. Pa ceļu nāca cilvēks, apstājās, pavēroja vilcēju, un iegāja vairāk kokos. Maijs no rīta paziņo: Podņimu ķebja na kanatke! Uzreiz esmu kājās. Rauju mugurā drēbes un domāju - ir labi, ja vari sapnī redzēt to, ko gribi. Pēdējās naktis tā ir.
Augšā atkal sanāk apkārt celtnieki. Runā drūmi - kā ar nāvinieku.
Spārni žūst un pretī no lejas sāk pūst brīze. Samērā viegli atraujos un tad, kā parasti, kļūstu mierīgs. Liekas, ka tā ir visiem. Vienkārši neviens negrib nogāzties. Virs tās vietas, kur jābūt maniem draugiem, lidoju astoņnieku. Nez kā iznāk, ka par asu sagriežu deltaplānu un ieeju grīstē. Mani paglābj tas, ka esmu pietiekami augstu un varu paspēt iztaisnoties. Tālāk lidoju vienīgi taisni. Nosēžos gandrīz uz labu laimi, jo vēl arvien neizdodas aprēķināt vietu, kur noslēgsies pēdējais riņķis, lai trāpītu viesnicas priekšā esošajā vecajā volejbola laukumā. Tīkla starp stabiem parasti nav.
Uzbraucu līdz starpstacijai, nolieku deltaplānu un man ir daudz laika paklejot uz augšu pa aizu. Rododendri, kurus meklēju, te aug abās pusēs ūdenskritumam...
Vakarā atgriežos un nesu uzlikt tēju. Virtuvē ir trīs no strādniekiem.
- Mi dumaļi čto ti srazu razbjošsa i fsjo. A kak ti tam upravļaješ?
Saku, ka tas apmēram tas pats, kas braukt ar divriteni - arī sākumā krīt, pēc tam vairs ne. Pamostos no skaļām balsīm:
- Nē, tā nav fantastika! Tā ir prakse! Runā tu, es vairāk nevaru.
Abreks:
- Ja piekto balstu uzcels, kā projektēts, tad pie tukšiem atpakaļejošiem krēsliem, trose kritīs nost.
Volodja:
- Ja Abrekam vēl varētu neticēt, tad Maijs visu laiku te strādā. Viņš zina.
Laikam, pa telefonu jautā, vai tas tik svarīgi, ko Maijs domā.
Volodja saprot pa savam:
- Ja ziemā pa sniegu vairākas reizes dienā jābrien celt augšā trosi, tad ir svarīgi.
Viņi ir trosu ceļu būvētāju brigāde. Būvējuši arī Kirovskā.
Maijam ir 28 vai 30 gadi. Maijs ir šī cēlāja priekšnieks. Abreks ir visu Dombaja cēlāju priekšnieks. Viņam ir gadi 40. No rīta skatos, kā Abreks iedarbina buldozeru un pa skursteni izsprāgst dūmu gredzeni
Šodien braukšu līdz otrās pakāpes augšai un tālāk, tur, kur cēlāju nav, pats. --------------------------------------------------------
Nu jau var redzēt Musa Ačitara klintis un pa kreisi no virsotnes melnu sienu. Saule to karsē un tur ir jābūt termikam - (par termiku sauc vertkāli augšupejošu gaisa plūsmu). Ir pagājušas stundas četras, vai vairāk. Šķiet, ka visas kalorijas no brokastu konserviem un rupjmaizes ir sadegušas. Līdz nav nekā. Tikai daži paši nepieciešamākie rīki.
Virs grēdas austrumos sāk rasties mākoņi. Būtu labi, ja tie nāktu šurp, kad būšu salicis deltaplānu un gatavs. Uzlieku Mariju atkal uz pleciem un kāpju. Kur ir stāvāks, vispirms uzstumju nesamo cik iespējams, tad rāpjos pats un velku.
Virsotnē ir tieši tik liels laukums, cik prasa spārnu vēziens. Melnās klintis nu ir pa labi lejā. Divus soļus aiz muguras, kilometru zemāk mazs ezers zilizaļu ūdeni, piekritis akmens bluķiem, kuri, varbūt, no šejienes arī vēlušies. Tālāk kalni liekas pilnīgi neapdzīvoti, un no Dombaja ielejas puses nepieejami.
Zēni lejā gaida, bet saulē bura ir sarāvusies salikšana iet lēni. Paiet pusotra stunda.
Paņemu vīli un Musas melnajā klintī ieskrāpēju: Poļeķel za Češskovo parņa - Ave Maria- Latvija.
Un datumu. Tad piesienu ar izoleni rīkus pie šķērstrubas un uzvelku galvā ķiveri.
Ale! Pietiek divu soļu, un lidoju. Pilnībā pievelku trapeci, jo citādi var ieraut virpulī aiz kores. Virzība tikai vertikāla uz augšu. Kaut arī teorētiski pikēju. Musa tagad ir zem manis metrus piecpadsmit, divdesmit, tad divdesmitpiecus - uz priekšu virzos tikko manāmi. Čukstu: mierīgi, tikai mierīgi, Marija izturēs. Nedabiski smejos. Esmu dinamikā uznests augstāk, kā biju gaidījis. Musa Ačitara klintis lēni pazūd starp maniem zābakiem. Pa labi - Elbruss, taisni - Dombaja ieleja.
Līdz mežam cits citu nomaina dinamiki. Egļu grupas. Pa kreisi, Rietumu kalnu grēda ar Alibeka ledāju, no kura ūdenskritumā gāžas upe. Tad nāk Krievu pļava un drīz, cēlāja starpstacija.
Gaisa straumju nevienādi rāvieni spārnu galos liek man pielietot visu spēku, lai nezaudētu kontroli pār deltaplānu. Jāpiezīmē, ka deltaplāna vadības principi balstās uz prasmes pielietot savu ķermeni kā atsvaru nemitīgi pārvietojot to balansēšanai, lai kontrolētu un izlīdzinātu lidojumu.
Virzos gaisa straumē tā - it kā mani gribētu kāds noturēt uz vietas, un reizēm krītu gaisa bedrēs lejā. Nekad nebiju apstājies pie domas, ka gaisā var liktenīgi pagurt.
Atliek pikējot tīši zaudēt augstumu. Šķērsoju nevienādas augšupejošās strāvas.
Kad līdz zemei palikuši 400 metri, kļūst grūti sakarīgi domāt. Sākas nekad agrāk nesajusta miglaina vienaldzība, taču nepārstāj darboties refleksi, iemaņas. Aizlidoju līdz Alibekas upei, atpakaļ, klajuma galā jātaisa virāža. Trāpu starp kokiem, zari izlaiž cauri spārnu, apmetu kūleni un iekrītu burā.
Puikas saka - o ea. Atbildot nedaudz klab zobi un, atsprādzēdams ķiveri, pamanu kā dreb rokas.
Tepat, kāds no šiem akmeņiem, ir tas, kurā viens no čehiem trāpija ar ķiveri pirms nedēļas. Apstaigāju tos visus. Cik varu nojaust, viņš veica pēdējo virāžu, kad spārnā no augšas iepūta liktenīga vēja brāzma.
Satinu autrīgeru troses sakļauju deltaplānam spārnus un trapeci, un eju uz pacēlāju. Mani gaisā pamanījušas vietējās varas. Pie cēlāja caurlaides viens stāv.
Uztaisu bezrūpīgu ģīmi un eju milicim garām... - kā tad!
- Tebe razrešeņija zģes ļetaķ esķ ?
Meloju, ka ir.
- Predjavi!
Kā saukts, necerēti nāk Maijs.
- Ja jemu vipisal razrešeņije! Kad vakarā stacijas augšstāva istabiņā rakstu, iebrāžās mans draugs.
- Pojģjom k nam! Vozmjom stuļja!
Divi no brigādes rīt no rīta brauc projām. Paņemu krēslu un pudeli un ejam lejā.
Te ir visi celtnieki, vēl Abreks, Magameds, Šamils, abas meitenes un daži, kurus nepazīstu. Kad pienāca mana kārta teikt tostu, es zināju par ko saukt un zināju arī to, ka reti, pat ar tuviem cilvēkiem, man ir bijis tā kā tagad. Vīns ir izdarījis ar mums to, ko, liekas, vienīgi viņš ar cilvēkiem spēj veikt. Dziesmas ir krievu un kaukāziešu. Gandrīz tikai klausos, jo retajai zinu vārdus. - -------horošo kočevaķ mņe, ciganu...
ņikavo ņeļubja... Smeldzīgās uzdzen kreņķi. Brīdi domas aizklīst Rīgā. Bet blakus sēž Maijs un mēs drīz klapējam viens otram pa muguru. Kaut kad naktī arī Magameds paņem Vaļerkas ģitāru un kādu brīdi mēģina akordus. Viņš ir mana auguma, un, šķiet, ir jaunāks par Abreku. Tad viņš sāk spēlēt. Tikai nedaudzi klausās un ievēro, kā rokās ģitāra. Es neatceros, kādas dziesmas tās bija. Šķiet, ka vienu tikai. Jeb tā bija Volodjas? - -----osvoboģi meņja, doroga...
ot ķeh, kavo poļubiķ ja ņe smog... Kad viņš beidz, Abreks pieceļas ar pilnu glāzi rokā un stāsta par viņu. Apklust pat tie, kuri vairs neko neklausās un neko nav dzirdējuši. Tikai daži no klātesošiem Magamedu tuvu pazīst. Tiek pildītas visas glāzes. Visi, kuri spēj, ceļas kājās.
Nakts iet uz rīta pusi.
Maijs uz matraču kaudzes guļ. Abreks norauj mani sev blakus pie galda, aplieku roku ap viņa cietajiem pleciem. Vīns mums ir atraisījis mēles. Mēs šūpojamies un apgalvojam un strīdamies.
- Da, eto tak, no vsjo taki... ja ņe kak ņe mogu poņaķ... vot kak ti popal zģes, za etim stolom... Vižu toļko kak ti zahoģiš, staviš na stol veno... Ir jau gaišs, kad ar veco Šamilu ārā no lieveņa čurājam.
- Pojdjom ko mņe!
Ceļā runājam par meitenēm, kuras vakar ātri pazuda.
Maijs un Abreks esot gribējuši viņas. Viņi nemākot - tāpēc viņiem nekas neesot sanācis.
- Oņi ņe takije, kak im kazalos, saku (domādams meitenes).
- Oņi grubije. Ņe tak! S laskoju nado. Jesļi bi ja zaxoķel, ja bi vzjal ix aboix.
Klusēju un vairāk neko nesaku.
Vienai viņš jau esot metis ar aci.
- Oņi toļko, kogda pjanije, načaļņiki. A tak oņi ņi...xu...ja ņe možet!
Ejam kādu gabalu augšā pa ceļu.
- B . C - .
Liekas, ka iemesla, lai tās slēgtu, arī nav.
Istabiņa ir apmēram gultas garumā. Vēl te ir neliels galds un krēsls. Pāris fotogrāfijas.
- C!
- A!
Izrādās, ka te dzīvo arī Alba.
- Viņa pie tevis guļ?
- Kad esmu te, tad guļ. Pēc trīs dienām aizbraukšu. Tad nezinu, kur viņa paliks. - ?
Šamils meklē pa pagulti, kamēr dabū šo rokā un noliek sev blakus. Māca kucēnam krist no gultas. Tas iepleš kājas un smilkst. Alba staipa kaklu.
- Viņa izskatās pēc vilcenes.
- . .
Šamils kaut ko vēl teica, bet neatceros.
- E , . T .
Viņi ar Abreku ir uz nažiem. Šamils uz Abreka tostu nedzēra. Vēlāk uzzināju, kādēļ.
- Xo, . . - Cac ee a cap. T opoe, o o a a. He ako, kak x. Ta pa! ! He, epe. Oo e.
Viņš sauc tās, viņam jūk. Tagad viņš ar otru roku vienu pēc otra spiež pirkstus atpakaļ plaukstā. Viņš nosauc tās visas un es nevienu nepazīstu. - T ae, oe e ca?
- ?
- o ckaa, o - - ocopoe!
- e ex . ce a , kak o ea. eo o-o o e ao c eaao, o oe oo ea, o ca. T, koa axoe ea, c poep. c co pao. oo eo pa. ocopu c! oae e? xopoo ea. e packaa, kak ea. o c pao a epx cou capoo a, o o ee oop eo pa c ocopu.
T oe e?
- a!
- oe e o oea? Oea e o!
- Oea!
- Hy, kako a?
- Takoo a e .
- a. o e ako a!
A apa, xopoo cc, oox oa oko ea. Hae eo a. --------------- no 22 lpp Šodien visi pohaini, taču desmitos ceļas strādāt. Taisa balstu pamatiem kronšteinus, kurus nākošajās dienās jāiebetonē. Abreks metina. Viņš nekad nestāv, neko nedarīdams, vai aizsapņojies. Vakar viņš mums mācīja dziesmu par Elbrusu. Magameds arī ir atnācis.
- Tu viens atbrauci?, viņš jautā.
Saku, kā ir.
- Bet kāpēc tu neesi precējies?
- Tā sanāca... neprecētam labāk.
- Tas nekas - tu vēl esi jauns. Šodien lidosi?
- Ja pacels.
...vienreiz Magameds ieraudzijis kādu meiteni ar tūristu un triecis ģitāru pret akmeni. Un no tās minūtes divdesmit gadus līdz vakarvakaram nebija ņēmis rokās ģitāru. Tas ir no Abreka stāsta. Abi seni draugi.
Vēlāk Magameds ienāk celtnieku virtuvē un nezko kautrīgi meklē.
- Ty xea e eoko?
Man kabatā atrodas - tāds gabaliņš.
- Coco. Hexoe co pa ok?
Saku, ka nevaru, ka varbūt lidošu.
- Hy aa!
Viņš uzliek dažus niecīgus tomātus uz doniņas un iet. Kad gribu atnest no istabas vēl maizi, viņš mani notver aiz rokas un nelaiž. Pietikšot. -----------------no 18 lpp------------------------------------------ Pamostos un dzirdu, ka vecais Šamils koridorā runā pa telefonu
- Ti mņe očeņ nravišsa! Kak čelovek!
Klausos un netieku ārā, jo tad būtu jāiet viņam garām.
- Pridu! Daže, možet biķ, i ņe vipivšij! Abi jau kādu pusstundu nevar iedarbināt traktoru. Tad Maijs paskatās, ka bākā nav benzīna.
- Nado ždaķ tjagača!
Pienāk čalis
- Vot! Koļeso našol! Ņe ot vaševo?
Nosviež zemē.
- Očeņ možet biķ.
Otrā pusē traktoram viens trūkst. Abreks iebāž galvu kāpurķēdē un skatās, kā ritenis ir bijis piestiprināts.
Maijs: - Ņe nado! I tak pojdjot!
- Tam gajka bila. Naverno 55. nomer. A kogda on upal?..
- Ti gģe našol?
- A vot tam - na proķiv ļesņic.
- Naverno on davno upal - Maijam slinkums likt klāt.
- A počemu tjagači ņe jedut?
- Segodņja subbota, čalis saka.
- Podņimiš meņja na kanatke?, jautāju.
Abreks skatās, skatās - Opasno!
Nāk Maijs. - Poļeķiš sevodņa?
- Da!
- Davai, jeģ!
- Prjamo sčas?
- Da!
Saucu, lai Vitālijs noņem tēju.
- Ti ņe pil čaj?
- Ņet!
- Iģi popej! Kad braucu augšā viņš sauc - Sčastļivo ķebe! No Teberdas puses nāk helikopters. Netrīcētu gaiss, no augšas liktos kā kukainis. Tas apmet līkumu ap Krievu pļavu un tur arī nosēžas. Tagad, kā solīju Šamilam, vēlreiz apeju deltaplānam apkārt un atrodu ka autrīgeru troses ir izvilkušās no apkalumiem. Viena turas tikai cilpā. Sadabuju divus akmeņus, atskrūvēju troses, ievietoju galus atpakaļ klemmēs un nodauzu ar akmeni.
Sagaidu vēl, kad no lejas iepūš vējš un ieskrienos. Lidoju maksimāli augstu pāri Dombajam, līdz pie Dienvidu nogāzes eglēm apgriežos. Gaiss šoreiz mierīgs un varu vērot, kas apkārt un zem manis. Deltaplāna ēna pārslīd cilvēkus, kuri iet pa kalnu ceļu. Tuvojos Dombaja viesnīcām no ZA puses un sāku riņķus. Tilts, tūristu autobusu stāvvieta. Ir jāuztrāpa pareizs virziens un tobrīd jāatrodas ap 30 metrus augstu, lai piezēmētos vienīgajā laukumā, tūrbāzes priekšā. Tas ir daļēji aizaudzis, volejtīkla, nav, bet ir stabi. Vissvarīgākais ir - neaizķert elektrības vadus. (Slavskā zellis laimīgi izkrita cauri augstsprieguma līnijai. Spārnu duralumīnija caurules mirklī sadega) Pie otrās cilpas diezgan negaidīti no Alibekas upes iepūš vējš un pilnīgi nodzēš ātrumu. Pikēt un taisīt pagriezienu ir par vēlu. Iekrītu kokos un deltaplāns tur paliek karājoties.
Cilvēki sauc, lai rāpjos pats zemē. Atsprādzējos un pārkāpju uz blakuskoku. Labais spārns ir vidusdaļā pārplīsis. Autrīgers saliekts. Čomi uzkāpj pie manis un pakāpeniski nodabujam Mariju lejā. Viens autrīgers ir saliekts, otrs nolauzts. Tos pie Maija varētu salabot, bet spārns ir pagalam. Skatītāji izklīst un varu sākt deltaplānu izjaukt.
Pāreju tiltam un atstāju Mariju pie būdiņas, jo cēlāja zēni šodien ir beiguši. Iegādājos vēl lejā pārtiku un kāpju augšup uz starpstaciju.
Pretī pa ceļu nāk divi čaļi. Viens ir tas, kurš sēdēja aiz Magameda. Viņi redz, ka nesu vīnu. Kā es nepiedāvāšu?
- Davaj!
- Ņe nado, y ego toļko odna butilka. Parnjam ņesjot.
Čoms tenterē pa ceļu uz leju. Mēs saucam, taču viņš, šķiet, ka nevar apstāties.
- Puskaj iģjot!
Noejam abi ceļa malā un balti zobi izrauj korķi. Sākam - par vīriešu brīvību! Beidzam - par maniem dēliem. Visu dienu nodzīvoju pie upes. Cilvēka neviena nesatiku un dzīvoju kā lācis. Pusdienās apēdu sēnes. Vēlāk uzgāju dažādas ogas. Dzēru zilo ūdeni un lēju to sev virsū. Kamēr mana vienīgā kārta drēbju saulē žuva, izklāta uz pelēkā divu galdu platā akmens. Piespiežu tam vaigu. Itneko nedomāt! .. Tikai sildīšos. Tā gulēdams, ieraudzīju vecu, ūdenī ilgi noģulējušu mežacirtēju divroci. Izrāvu to no spraugas un metu zāģim virsū akmeņus, kamēr nolauzu galu ar vienu rokturi. Iztaisnošu maliņu, apsitīšu zobus un uztrīšu. Laika man - līdz vakaram!
Pamazām esmu aizgājis līdz rododendriem. Apēdu vēl atlikušo sēni un labu laiku, lēni, spēku taupīdams, kāpaļāju pa klintīm. Izcērtu divus mazus stādus no stīgu-sakņu mudžekļa, izvelku burku no mugursomas un iebāžu tos, cik dziļi iet, trīslitru burkā ar ūdeni. Kad dodos atpakaļ, paliek tumšs. Apmēram pusceļā krūmos saskrienos ar šakāļiem. Kaut ko ātrumā nokliedzos viņiem pakaļ. Ko - pats īsti nezinu... Virzos tumsā pār akmeņiem nu jau uz labu laimi aizvien tālāk, līdz beidzot nonāku uz kalnu ceļa. Kādā peļķē ieraugu zvaigzni. Atliecu galvu un brīdi tā palieku... Gandrīz pagāju garām starpstacijai. Māja ir tumša. Labi, ka te ir Alba. Viņa izlien no kastes un skrien skatīties, kas tik vēlu staigā. Uzkāpju augšā, pabeidzu konservu bundžu un eju gulēt. Šis ir pēdējais mans rīts Dombajā. Sāku pilnīgi izjaukt deltaplānu. Kad nesu ārā salocīt buru, satieku celtniekus. Prasu, kur Maijs un Abreks.
- Lejā. Vakar pabeidzām liet betonu. Dienas beigās piedzērāmies, Vaļerka saka. Tagad jāceļot augšā balsti. Betonēšana cauri. Visi labā omā.
Pēc kāda laika ienāk mans draugs.
- Nu, kak ģela?
- Vot, načil sobiratsa. Segodņja ujezžaju. Tak ti i ņepoļetal.
- Ņičevo. Sļedujuščij raz u meņja buģet svoj. V mesķe buģem ļetaķ!
- Da.
- A mi fčera zakončiļi ļiķ. I perebaviļi ņeskoļko.
- Salāpīties negribi?
- Ņet, ja ņe pohmeļajus - a to opjaķ napjus. No ti meņja najģi, poproščaemsja. Nado iģķi.
- Najdu. ------------------------------------------------- Maijs sēž celtnieku istabiņā pie galda. Meklējas pa zāļu kasti.
- Posmotri, eto analgin?
Viņš drupina tabletes un ar kociņu jauc kopā.
- Ruki boļit siļno. Ot betona. Anaļgin sņimit boļ, a etot buģet ļečiķ. Praviļno?
- Da.
- Kakoj to krem detskij nado bilo - gģe razmešaķ fsjo eto.
Skatos, ka pirkstu gali viņam ir tumšsarkani. Vai visiem ingušiem ir smalki veidotas rokas? Maijam daudz ticis no Abreka. Ja viņš strādā, tad neskatās.
- Nu, poka ņe pomazal! , saku.
- Sčastļivo!
- Tev arī! Kur ir Abreks?
- Na verh podņjalsja.
- Pasveicini viņu!
- Horošo! Priježaj - buģem ļetaķ!
- Da! Lejā, skaņu ierakstu būdā Zīvere dzied Šai pilsētai.
Tūristu šoferi mani neņem. Kad eju izmainīt naudu, stiklā ieraugu kāds izskatos. Sameklēju kādu ēnu un apsēžos gaidīt vietējo autobusu. Divi suņi dzenā viens otru pa laukumu pie kafejnīcas un laužās kā puikas. Paiet kāda stunda, uz ģeologu mašīnas parādās meitene. Jā, varēšot aizvest. Atnāk arī džeki un uzsviežam deltaplānu augšā. Kad esam nobraukuši krietnu gabalu, pie upes apstājamies, lai izkustētos. Daži mazgājas. Vecākajam no viņiem pajautāju savu neatminamo jautājumu - par zilzaļo ūdeni. Brīdi domājis, viņš saka:
- eo, e, c eo ec opoac! Ap pusdiviem esam pilsētā. Viņas ir divas. Īsta Karmena, gadu 20, miesa un asinis. Un stacijas meitene ar skumjām acīs. No manis uz viņām un otrādi plūst saprotamas strāvas. Ja man tevis nebūtu, ja es šeit būtu pirms diviem gadiem...
Piebrauc autobuss. Uz centru, liekas. Visi kāpj, bet viņa nogaida. Uzlieku plecos mugursomu, ņemu deltaplānu un abi iekāpjam pēdējie. Mati, kā nakts un sajūtu kā tie smaržo. Kādā pieturā viņa ieiet tumsā zem ieliņas kokiem un atkal esmu viens.
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
