Kārtējais 2. augusts.

Rīt 2. augusts.

Kārtējā manas bijušās Dzimtenes desantūras diena. Pa virsu tam svin šī formējuma 85to gadadienu. Iekš EHO MOSKVI noklausījos štāba priekšnieka vietnieka ģenerālmajora Šušukina interviju. Stūraini, aprauti veidoti teikumi par kaujas slavām vainagoto ceļu un pasākumu plānu rītdienas svinībām karaspēka daļu dislokācijas vietās un Krievijas Federācijas lielākajās pilsētās...

Destruktīvo elementu (lai arī bijušo desantnieku) izpausmju neitralizācija un svētku atmosfēras radīšana... Porečenkovs, Gazmanovs, Orbakaite...

Skaisti. Ja vajag un grib.

Un tā arī vajag.

Vajag tiem, kuri aiziet, ja taure sauc. Vajag tiem, kuri ar lepnumu atdod savus dēlus lielajam ģeopolitiskajam kazino...

Lai ir smuki un nav bezcerības ēna pār esamību.

Vismaz īstermiņā.

Pēc tam..., pēc notikumiem, asinīm un traģēdijām visu saregulēs arī ilgtermiņa griezumā.

Pa smuko.

Kā vienmēr.

Arī kā toreiz, nu jau tālajā 1988/89, kad liktenis un iesaukuma sadale bija aizsviedusi mani uz tālo Turkmēniju, tās dienvidu robežu...

Bija iespaids, ka viņpus robežas nemaz īsti nepriecājās par mūsu puišu aiziešanu, pat kavēja to... Vēlāk paši ieķērās viens otram rīklē...

Labi, ka Gorbačovs izdeva rīkojumu demobilizēt iesauktos studentus pirms obligātā dienesta termiņa beigām...

No manas ekipāžas viens neatgriezās...Tas notika jau pēc tam, kad biju prom.

Morāle rakstījumam?

Es par sajūtām.