Vecāki

Kad biju maziņa, man vecāki allaž bija vismīļākie un vislabākie. Varbūt tas laiks bija tāds, kad salīdzināt nebija nepieciešamības. Arvien kāds palielījās un izcēlās ar kādu importa mantu, kādu īpašu ceļojumu, ārzemju sūtījumu. Bet mēroties ar vecākiem viņu gadu dēļ? Tādu es neatminu. Kaut man, pastarītei, mamma bija vecāka. Vai vecāka par citu klases bērnu mammām? Varbūt. Mūsu bērnībā tas nebija svarīgi. Vairums no mums mīlēja mammas un tētus tāpēc, ka viņi bija, ka audzināja, mīlēja.. Jā, ap tā saucamo "tīņu" vecumu man dažreiz uzmetās lūpa ar mammu kopā pastaigāties. Jo mamma slimoja, gāja lēnām un man vajadzēja savu riksi piebremzēt. Tagad, kad mammas vairs nav, saprotu - kādas muļķības es vispār domāju?! Man par šīm domām ir kauns! Rūpēties par saviem vecākiem ir ne tikai pienākums, bet arī mīlestības (at)došana. Kādreiz tas bija pašsaprotamāk. Tagad nav brīnums, ka kāds sāk diskusiju par "vecām mammām", jo bērniem esot kauns par tādām. Jo mērīšanās ar lupatām un fizisko pievilcību kļuvusi par normu. Mazais cilvēkbērns, kurš līdz tam ir domājis, ka vecāki jāmīl, jo mīl viņu, jau bērnudārzā ir spiests apjaust, ka mamma, kas nav jauna, smuka, labi ģērbusies, var būt viņa statusa mēraukla pārējo bērndārznieku barā. Ja ne bērnu dārzā, tad pirmajās klasītēs noteikti. Un kāds tur brīnums? Tepat, oho, šīs mērauklas ir redzamas. PA zināmi personāži nereti noniecināja sievietes virs 40, tās nievājoši dēvējot par VCP, tagad atsevišķi indivīdi nekautrējas savas nievas papildināt ar citiem, tikpat krāšņiem epitetiem. Bet sociālie tīkli ir sabiedrības daļas domas spogulis. Nav brīnums, ka šāds viedoklis kļuvis par normu. Nav brīnums, ka šāds viedoklis tiek pausts arī bērniem dzirdot un no tiem nekautrējoties. Manas draudzenes 12 gadīgā meita savu māti, kurai ir 49 gadi, kura sporto, sevi kopj un izskatās eleganti, atklāti sauc par stulbeni un veceni, kura nav jāklausa. Citas draudzenes dēls, kurš iet bērnudārzā, kautrējas sava tēva dēļ, jo tētim ir 56 gadi. Kolēģes meita, kura iet pirmajās klasītēs, ir stāstījusi, ka, lūk, citai meitenei nav draugu, jo viņai veca mamma, nav stilīgi, neko nesaprot un nemāk sarīkot foršas ballītes. Un, skatoties uz to, es saprotu, ka šo mērkaķu ballīti apturēt nav iespējams, un priecājos, ka piederu citai paaudzei, kuri paspēja mīlēt vecākus tāpat vien. p.s. Šī nav ne morāle, ne dubultmorāle. Katram pašam ir tiesības uz savu spriestspēju un pieredzi, kad, kur un ar ko gribēt bērniņu.