Alternatīvā diagnostikaBeidzot saņēmos spert to soli. Busulis un jampampīgais Andris Bērziņš jau pasen no TV ekrāniem mudināja, ka vīriešgabaliem pēc 40 ir jāpārbauda savas reproduktīvās un atraktīvi-izklaidējošās sistēmas vājais ķēdes posms. Apņemšanos vairoja apziņa, ka meitieši savu interesanto saimniecību apskatei uzrāda ik gadu jau no agrīnas jaunavības. I neko! Dzīvas un smukas! Nu neesmu es taču bailīgāks par tām?! Nē... Tomēr esmu..., taču jāiet ir! Bruņojies ar Gulbja laboratorijas asinsanalīzēm, ID karti, apdrošināšanu un izbrīvētu stundu, laicīgi ierados vispārzināmajā Pārdaugavas medicīnas kombinātā. Piereģistrējos un nosēdos gaidītāju rindā. Rindā bija tikai trīs puisieši. Nospiedošajā pārākumā dāmas un dāmītes. Prātu slinki urdīja 2 jautājumi: Ko gan TE var pārbaudīt sievietē?Kāpēc tik maz veču?! Par pirmo jautājumu galvu ilgi nelauzīju un nolēmu palikt patreizējā patērētāja-lietotāja informētības līmenī. Nav taču obligāti jāzin mobilā telefona uzbūve, vai ne? It sevišķi, ja tie tiek mainīti apmēram reizi 3 gados... Otrais jautājums...jāāā, varbūt mani līdzaudži, caurmērā, ir vel bailīgāki, vai, gluži otrādi, nesalīdzināmi drosmīgāki par mani, un droši kuģo pretim Nezināmajam... Iepretīm sēdētājas dārznieces-entuziastes bija atradušas kopīgu valodu pār Šēnbergas un Štutgartes šķirņu stādīšanas īpatnībām. Kas tās tādas? Dies viņu zin. Sēdētājas pa kreisi lūkojās dzeltenās preses izdevumā un paskaļi savā starpā apsprieda Ušakova mantinieka nākšanu pasaulē. Pa labi sēdošā, nenosakāma vecuma (kalsnums un pietiekoši jaudīgs make-up), sieviete jau labu brīdi kaut ko purpināja. Ieklausījos. No monologa nopratu, ka tā ir izbijusi balerīna, ar agrajiem pensijas gadiem + kaudzi visādām kaitēm... Sieviete vienkārši klusām runāja sev... Meitiešiem piemīt vājība nest informāciju... Oi, kad viņas sāk kratīt sirdi, tad var uzskatīt, ka pasākums ir aizgājis pašplūsmā, un turpinājumam ir maz sakara ar pamatinstinkta apmierināšanu sakarīgā shēmā. Ja nu vienīgi abiem pasmagi iereibstot un ļaujoties atbrīvotajām dziņām... Te, pēkšņi, sarāvos!!! Man gar pašu degunu, gurnos šūpodamās, papēžus aizklaudzināja viena sieviešu kārtas paziņa. Droši vien arī dzenās pēc veselības pa šīs iestādes koridoriem... Interesanti pamanīja vai nepamanīja mani rindā pie ŠĪ kabineta?! Sajūta nebija forša. Kā pieķertam pie kaut kā tāda... nu ne pārāk... Pirms krietna laika strādāju sfērā, kurā bija nepieciešamas sanitārās grāmatiņas. Legāla to formēšana bija piņķerīgs un laikietilpīgs jautājums, tāpēc tika atrasts atsaucīgs medicīnas darbinieks Anrī Barbisa (tagad Aristīda Briāna) ielas specifiskajā triperbāra iestādē. Vairākus gadus regulāri tur viesojos, jo biju deleģēts kārtot šo jautājumu, vienā gājienā noformējot tīrības apliecinājumu sev un virknei savu kolēģu. Toreiz arī, gaidot gaitenī, bija īpatnēja sajūta, kad jutu personāla un, it sevišķi, pārējo apmeklētāju vēŗīgos skatienus... Beidzot pienāca mana kārta. Vizīte daktera kabinetā ilga nepilnas 5 min. Asinsaina, izrādās, visu var pateikt bez nekādām manipulācijām. Pēc gada atkārtojiet..., uz redzēšanos... Aleluja!!! Naski virzījos uz sava transporta līdzekļa pusi, prāta pārcilādams paredzamos darbus... Izdzirdēju savu vārdu un atskatījos. Nu tagad viņa tiešām bija mani pamanījusi. Iekšēji sabozos, bet seju savilku pieklājīgas laipnības izteiksmē. Pāris plastmasas frāzes par neko un tad sekoja lūgums aizvest uz XX ielas XX numuru. Nosacīti tas bija pa ceļam un cerēju ātri tikt no šī apgrūtinājuma vaļā. Simpātiju man pret šo būtni nebija. Drīzāk otrādi pāris reižu pat bijām parūkuši viens uz otru. No tiem laikiem vairījos viņas klātbūtnes. Ņemot vērā Rīgas satiksmi, diezgan ātri tuvojāmies galapunktam. Mašīnā skanēja radio. Es sarunas iniciatīvu neizrādīju. Viņa arī klusēja. Kad ceļa gabals bija atlicis pavisam niecīgs, līdzbraucēja pagriezās manā virzienā un bez mazākās kautrēšanās stingrā tvērienā saņēma manu mantību. Labi, ka prāts un pārējie locekļi bija aizņemti ar auto kučierēšanu izpalika muļķīgi neveikla spirināšanās no manas puses. Savaldījis pirmo sekunžu pārsteigumu, ieņēmu totālā miera pozu. Apstādināju auto vajadzīgajā vietā un paskatījos uz sievieti ar pēc iespējas tukšāku skatienu. Viņas acīs bija izaicinošs spīts. Ne viss mans ķermenis bija spējis palikt mierā... Es nebrīnos, ka tu tik ātri iznāci no TĀ kabineta ārā. Es tev diagnostiku veiktu vel ātrāk, viņa noteica, palaida mani vaļā un neatvadījusies izkāpa ārā. Pavasaris ir sācies. |
