Putna Vecgada uzruna tautai

Putna Vecgada uzruna tautai.

Īsais variants: Draugi.

Garais variants: Kādi, bļin, draugi. Garāmgājēji parastie. Atliek vienīgi paklanīties viņiem pateicībā, ka nav iespēruši. Var jau arī ar paceltu galvu teikt-es pats nevienu nesperu un tāpēc staigāju ar veselu ādu. Vienkārši, stabili un pareizi... un apnicīgi līdz tauriņam. Man ir viss : ģimene, kā retajam, īpašumi, kas ietver labu jumtu un vēl šo to, stāvoklis sabiedrībā un autoritāte un ar to saistītā cieņa. Ir viss, tikai pietrūkst miera. Bet varbūt nav drosmes mainīt. Varbūt slinkums, jo ir taču labi...it kā.

Sievas kundzei darbā uz , sen remontu neredzējušas, paraibas, sienas ir pielīmēta lapiņa ar tekstu: „... katram cilvēkam ir uzdevums, kas jāizpilda, tas arī viss. Un nav no svara , vai kāds tevi atbalsta, gāna, nicina vai pacieš- tu dari savu darbu, jo tas ir Tavs liktenis uz šīs zemes un prieka avots” /P. Koelju „Kā aizplūstoša upe”/

Tātad vai mans uzdevums ir būt nemierā ? nē taču ! Kamēr rušinos savu sīko mērķu piepildījumam ir labi. Kad apstājos, kāds kverplis iekšpusē skaita: neveiksminieks, bremze ,plānā galdiņa urbējs. Tiesa ne vienmēr, bet ,kad sāk čīkstēt, tad ir sāpīgi.

Man patīk būt ceļā. Tīri praktiski pārvietoties no punkta A līdz punktam B. Kāda mānīga pašsvarīguma izpausme. To darīt ātri ir vēl labāk, jo tad iekšējais kverplis neiztur paātrinājumu un atpaliek. Diemžēl tas ar neredzamu gumiju ir piestiprināts pie manis. Un ,kad apstājos, kā bieži var redzēt multenēs, gumija ieņem savu sākotnējo, īso stāvokli –čau nejēga, gribēji aizlaisties.

Kompromisa variants: 1.Draugi, lai Jums vienmēr būtu skaidrība par savu uzdevumu un pietāte to veicot. 2. Brīdī, kad cilvēks jūtās vientuļš, visi šķiet garāmgājēji. Īstenībā tā nav , jo ļoti daudzi sniedz Tev roku.

Lai miers virs zemes un cilvēkiem labāks prāts 2015.