ugunsgrēks

Mūsu pilsētā galvenā cilvēku pulcēšanās vieta ir divi blakus stāvoši veikali – RIMI un Maksima. Turpat ir arī tirgus. Bet galvenais ir tas, ka te atrodas piepilsētas autobusu pietura. Kā smejies, baltie cilvēki gan atbrauc, gan aizbrauc savās mašīnās, bet autobusu pieturā salasās tie, kā saka, dzīves izstumtie, kuriem mašīnu nav. Pārsvarā pensijas vecuma cilvēki, vientuļās mātes ar bērniem, skolnieki un tammlīdzīgi. Šo vietu ir iecienījuši arī plukatas, kuri bičo no cilvēkiem smēķus vai dažus centus alus pudelei. Un tā vienreiz arī es stāvu šajā draudzīgajā pulciņā, gaidīdams savu autobusu. Te pēkšņi es ieraugu, ka kādam zolīdam vīram (tādam kā es) no jakas ceļas dūmi. Es piesteidzos viņam klāt un rādu uz jaku. Viņš sākumā nesaprot, bet tad sāk ar plaukstu sist pa kabatu. No tā dūmu saceļas vēl vairāk un jakā parādās caurums. Te pieskrien kāds ašāks jauneklis, atrauj rāvējslēdzēju un to jaku novelk nost, nomet zemē un sāk mīdīt ar kājām. Vīrs stāv vienā kreklā, apjucis un nezina ko iesākt. Kad tā jaka ir nodzēsta, viņš to mēģina uzģērbt, bet paskats ir bēdīgs. Cilvēki stāv apkārt, gudri spriež, bet no tā labāk nepaliek. Un tad es saku, ka cilvēkam vajag palīdzēt. Nu sametīsim katrs pa eirikam, lai viņš nopērk citu jaku. Nu kas tad tas ir! – eiro maksā pudele nocenota Tērvetes alus! Izvelku no kabatas to eiriku un iedodu viņam. To pašu izdara arī tas jauneklis, kas to jaku dzēsa. Bet pārējie – latvieši – it kā ieraujas sevī un nemanāmi izklīst. Pienāk autobuss , visi sakāpj iekšā un aizbrauc. Un arī es, protams, bet sirdī paliek kaut kā šķērmi. Nu esam tak mēs gauneri, velns lai parauj!