Autobuss

Autobuss.

Latvijas Valsts jubilejas svētki ir lieli svētki ne tikai Bērziņa un Ušakova kungiem un Āboltiņas kundzei , bet arī mums, noplukušiem pensionāriem. Mums, šogad pašvaldība ir sarūpējusi lepnu autobusu, ar ko aizbraukt un dzīvā dabā aplūkot, kā „Staro Rīga”. Braukt gribētāju ir tā, ka biezs, un es, iekāpis autobusā, pat nedaudz norūpējies, meklēju vietu, kur apsēsties. Te kāda laipna dāmīte man piedāvā, lai sēžos viņai blakus, un es, protams, ar prieku apsēžos. Kā jau tas pa ceļam bieži gadās, sākam arī aprunāties, un es, godīgi sakot, jūtos ne tikai pagodināts, bet arī nedaudz izbrīnīts, ka tāda zolīda dāma man veltī savu uzmanību. Atpakaļceļā, kad galvas pilnas ar iespaidiem, mūsu sarunas rit jau itin raiti. Kad ierodamies savā dzimtajā Mežvaldē, es ar savām stīvajām kājām mēģinu izklunkurot pa šaurajām autobusa sānu durvīm. Pagriežu galvu un ieraugu savu ceļabiedri, kura jau arī ir izkāpusi un man laipni pasaka paldies par kompāniju. Pārnācis mājās un ar alus kausu atveldzējis izkaltušo dvēseli, es sāku domās šķetināt mūsu sarunas pavedienu. Un konstatēju, ak Dievs! ka tā tak ir mana kaimiņiene, kurai tepat netālu no mana malkas šķūnīša atrodas lepna pirts un dīķis Pavasaros, kad es skaldu malku, viņa mašīnā brauc man garām un pa mašīnas logu mani laipni sveicina, un es atbildu ar to pašu. Bet, kā saka, dabā es viņu nekad nebiju redzējis un tagad arī nepazinu, bet viņa mani zināja jau ne vienu gadu vien. Tā, lūk! Un mājās es kožu pirkstos, sak, būtu viņai kaut roku pasniedzis, kāpjot no autobusa, vai kaut vai laipni uzsmaidījis, bet es kā tāds teļš... Nu vārdu sakot, lempis kas lempis! Ko man tagad darīt? Varbūt gaidīt jaunu pavasari un pie malkas šķūnīša vaktēt, kamēr viņa brauks garām, vai kā citādi? Eh, es tomēr laikam esmu lempis. Jā, lempis...