|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| DeLinda, 15-09-2014 12:53 |
|
4 81 |
Dabas bērnsKādreiz tik ļoti riebās braukt uz vasarnīcu un visu vasaru pavadīt vagā, raustot nevēlamos zāles stiebrus... Tas bija kādreiz! Tagad, ilgu laiku atrodoties svešumā, tā vien gribas atvaļinājumā doties uz vasarnīcu, apsēsties zem sērvītola iepretim dīķītim, kuru izraka, kad man bija 4. Pasakaini.
Gribas nogulties zālītē pēc labi padarītiem ikdienas darbiem un vērot debesīs starojošo sauli, ļaujot trīsēt lapām koku galotnēs virs manas galvas. Bērzu birzs, kuru vectēvs iedvesmojās uztaisīt no manas smieklīgās glezniņas mākslas skolā... Tikai tagad es apskatos apkārt, saprazdama, cik daudz šeit ir ieguldīts, kamēr ar brāli bezrūpīgi pavadījām dienas šaudoties ar pīlādžiem caur izkaltušiem suņuburkšķu stiebriem. Tad nu to atceroties, domās sev jautāju: vai darbs svešumā man dāvās tādus brīžus dzīvē, kurus atcerēšos ar nelielu skaudību pret sevi pašu? Vai svešumā, kur tikpat kā nav koku, varēšu dienas beigās iekrist zālītē un atslēgties no ikdienas rūpalām? Un cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai adaptētos pie šādas dzīves vēlreiz? Kādēļ pēc 20 gadu vecuma tas viss man šķiet arvien aktuālāk - būt pie dabas, būt mājās? Kādreiz tik ļoti riebās braukt uz vasarnīcu un visu vasaru pavadīt vagā, raustot nevēlamos zāles stiebrus... Tas bija kādreiz!
Un tā jau gadiem, ik rudeni man jābūt mājās. http://youtu.be/aqK1sWRKrrI |
dafnids: kamēr esi jauns un bezbēdnīgs, nesaproti tās īstās vērtības... #3 2014-09-15 14:46
seymor: šādas sajūtas dod cerību,ka mēs kā tauta neizzudīsim... #4 2014-09-15 16:04
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
