Tik skaisti un patiesi ,ka gribās padalīties ar Jums.....

Viss krāšņums manī lēnām zuda,
Un spārnu vēdas kļuva vārgas, vājas,
Līdz beigās krāšņais taurens,
Tāda darba skudra vairs tik bija.
Nu ja, jo taurens parādība īsa,
Viens mirklis, un tas jau tārpā pārvēršas!

Un ledus māja tas tik spoguls bija,
Lai veros savā atspulgā,
Jo aukstums manī pašā bija,
Gan ne tik lielā daudzumā.
Tad biju taurens, tad jau darba skudra, un tagad tārps,
Kas samīts tika kājām ledainām,

Un tagad guļu,
Sāpu, sāpu, sāpu,
Un jūtu. Sirds beidzot verās vaļā man,
Un es tam ļaujos,
Kaut sāp, tik ļoti sāp,
Ka jāraud…
Ar asarām…
Bet ļaujos.
Jo nevēlos vairs auksta būt.
Es gribu dzīvot, mīlēt, just.

Tik daudz ir skaista, mīļa, jauka,
Nu visu gribu izjust es,
Jo šajā dzīvē nav vairs laika,
Pie ledus klučiem atlaisties,
Es dziesmas gribu dziedāt skaistas,
Es gribu gleznot, gribu dejot,
Es gribu savus apskāvienus visiem dot.