ponytail: Paldies par izsmeļošo informāciju, to visu un vēl daudz vairāk angļu televīzijas un prese jau paguvušas apgremot ntās reizes. Bet stāsts nepavisam nav par to (kā jau rakstīju). Stāsts ir par reakcijām. Es visnotaļ esmu par cilvēktiesību ievērošanu, tak Ugandas geju tiesības seksuāli izpausties (vai meteņu tiesības staigāt īsos bruncīšos) ir būtiskākas par ukraiņu protestētāju tiesībām uz dzīvību - vismaz Eiropas un ASV valdību acīs. Stāsts ir par to, ka attiecībā uz Ugandu Krievija nenorāda visai pasaulei, kādām ir jābūt tās reakcijām, kaut arī nav pati homoseksuāļus mīlošākā valsts pasaulē.

ponytail: Nauda jau nav tikai nogriežama, to var arī nemaz nedot. I neapsvērt tādu iespēju. Vai apsvērt. Nauda ir ierocis, turklāt ar plašām pielietošanas iespējām.
Es ne tuvu nemēģinu salīdzināt Ukrainas un Ugandas problēmas, bet gan Rietumu reakcijas un prioritātes. Pareizāk - cik ļoti ērti ir iespējams savas prioritātes sakārtot. Un liekuļot visai pasaulei acīs skatoties. Jā, to, ka pasaulei, pa lielam, arī ir vienalga gan par vienu, gan otru problēmu, es lieliski apzinos. Labs piemērs bija nopietns komentārraksts 22. februāra "The Times" (samērā nopietns izdevums, arīdzan) numurā. Kur komentētājs Metjū Periss atzīmē, ka britiem butu jāieņem vietas pēdējās rindās, jo Ukrainā notiekošais nav viņu darīšana. Viņa vārdiem runājot, Ukraina nekad nav sevi parādījusi kā suverēna valsts, ukraiņi nekad nav īsti bijuši nācija, kas atšķirīga no krieviem.
Atliek vienīgi minēt, cik ilgi būs jāgaida, lai ko līdzīgu mēs lasītu par latviešiem.
Un pēdējo dienu militārās aktivitātes, kas "nejauši" iegadās zināmu robežu tuvumā, laikam ir atbilde uz jautājumu "vai tiešām?"