„...uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs”, jeb kā es atkal gāju oHo meitās.

Dzīvei ir cikliskums. Nu vismaz manējai.

Atkal bija jādodas pasaulē, un atkal likās, ka nevajadzētu to darīt vienam.

Laikam neesmu vecs, ja, Viņa Augstības Gadījuma dotajā brīvestības laika sprīdī, gribās apkrauties ar tādu iracionālu apgrūtinājumu kā Sieviete. Iespējams, ka tas ir sava veida mazohisms. Vienkāršā loģika saka, ka ir labi aizmukt no visa, satikt kādā pasaules malā tādus pašus bēgļus, jauki pavadīt laiku un atgriezties darba + ģimenes ekspluatācijā ar n-kāršu enerģiju.

Neesmu TIK racionāls. Laikam manī ir kaut kas no nemierpilnajiem. Magelānam, Amundsenam, Rosam arī kaut ko vajadzēja... Urdījiens ir viens, realizācija un tās izprovocētie notikumi – dažādi.

Plāna īstenošanas ceļš jau bija iestaigāts. Tiesa uz tā, toreiz, gulēja vilšanās grābeklis, ar kura gludo lazdas kātu es, iepriekšējā reizē, gandrīz biju dabūjis pa degunu. Pieredzes bruņots, ar atvērtu sirdi un rezervētu finanšu kredītlīniju, droši spēru savu baso Dabas bērna pēdu pa šo slideno taku.

Niks ģenerēts. Nav ko šķiesties pa niekiem – dodos uzreiz džedaju līmenī un „Vakara plānā” atzīmējos sadaļās „nodarboties ar TO” + „aizbraukt uz”...

Paejot īsam laika sprīdim man atmiņā atausa asociācija ar vidusskolas laiku ballēm, kur meitieši un puisieši, neskaidras savstarpējas intereses vienam par otru dzīti, sanākuši zālē un ilgi baros burzās/sēž katrs savā galā. Tipa „es gan te esmu atnācis/kusi, bet tas neko nenozīmē”.

Kautrība rotā, bet laika ritējums ir nepielūdzams. Vidusskolas laikā nebiju slinks pirmais tuvoties mulsajam meiteņu baram, tamdēļ arī tagad centos eskalēt notikumu gaitu individuāli vēršoties pie meitenēm, kuras par sava vakara (un ne tikai viena) mērķi bija postulējušas saskari ar pretējo dzimumu.

Paradoksālākā parādība, manuprāt, bija tā, ka lielākais vairums būtņu momentāni kāroja pēc manas fotogrāfijas, nemaz neiespringstot uz smadzeņu pakustināšanu vai viņām šādam braucienam vispār ir resurss laika un aizņemtības (darbs/sadzīve) ziņā!!!

Neloloju ilūzijas par savu piederību vizuāla seksapīla virsotnēm, taču varu droši apgalvot, ka skaistuma ierindā Šreks stāvētu aiz manis. Varbūt ne pārāk tālu, bet tomēr...:)

Meitene „X”, pēc vairākkārtīgiem ping-ponga setiem „dod foto!/mīļā, vai Tev vispār ir laiks šādai izklaidei?”, manu bildi nedabūjusi, pasludināja, ka „mums nekas nebūtu sanācis, jo es nešķietu simpātisks”. Dzelžaina loģika. Atmiņā nāca fabula par lapsu, kura nonievāja vīnogu ķekaru aiz kreņķa, ka netika tam klāt.

Meitenei „Y”, kuras niks vedināja skatīties uz dzīvi ar gudrām filozofa acīm, interese par pasākumu pagaisa kad atteicu finansēt šopinga sadaļu. Merkantīli, bet uzreiz ir skaidrība. Labāk jau tā. Neesmu pārlieku skops, taču sieviešu iepirkšanās var nosēdināt ne tikai Latvijas brīvvalsts budžetu, bet arī daudz nopietnāku naudas baržu.

Meitene „Z”, pēc pāris dienu sarakstes, sāka mani kaunināt par manām veselīgajām dziņām. Un to darīja būtne no vakara plāna sadaļas „nodarboties ar seksu”!!!

Meitene „Q” sarakstē deva lielas cerības ar savu gatavību traukties pasaulē un dzīves jautro uztveri. Tikāmies. Reālais objekts patīkami un pārsteidzoši sakrita ar fotogrāfijā redzēto. Reta parādība oHo vidē. Pēc nepilnām 10 sarunas minūtēm saguru, jo sieviete sāka prātot „ka varbūt nevarēs...”, „ja jā, tad varbūt savādāk...”, „vai es spēšu būt gana maigs...”. Pazaudēts laiks. Apsolīju atvest suvenīru. (To es tiešām arī izdarīju).

Meitene „W” bija interesanta ar to, ka, pasludinot pasaulei savu ciešā kontakta vēlmi, devās gulēt. To vēlāk pastāstīja pati, kad reakcija bija pēc diennakts. Tikām aš līdz telefona sarunai. Nē. Nebeidzami vārdu plūdi „par neko” neuzrunāja. Lai pārauguši tīņi paliek savā sociumā.

Meklējumu pērle, manuprāt, bija Meitene „T”. Pēc īsas sarakstes tika paziņots, ka viņa nenodarbojas ar svešu vīriešu izklaidēšanu. Atkal vēršu uzmanību, ka būtne tika uzrunāta iepazīšanās portālā vakara plāna sadaļā „nodarboties ar seksu”!!! Hmmm... vienu brīdi sajutos Harijpoteriādē, kur bija 2 paralēlās pasaules. Vientieši un burvji. Laikam meitenes miesiskās intereses mesidžs bija domāts noteiktai slēgtai sabiedrībai.

Neiztika bez mīļuma izpausmes. Meitene „S”, pakaitinājusi mani par tēmu „nedabūjušais, nogribējies utt”, uz atvadām uzrakstīja „...un vispār – ar mēli Tev pār locekli. Lai skaudrāka sāpe!” Nu ko, vismaz tēmā un patīkami.

Meitene „U” paziņoja, ka viņai ir pienācis pēdējais brīdis vairoties. Esmu diezgan atbildīgs un atturējos no šī vilinošā priekšlikuma. Savu pienesumu nākotnes nodokļu maksātāju masai jau esmu veicis ar uzviju.

Divas no sievietēm, kuras še pastāvīgi ganās, manuprāt, ir reāli sociāli bīstamas. Tādi Bēringi-Breivīki zeķubiksēs...

Bija vesels šāviens ar meitenēm, kuras manā piedāvājumā nesaskatīja uzbāzīgu, banālu rupjību (paldies viņām), bet pauda nožēlu par nespēju izrauties no darba/sadzīves ritma

Nojautu, ka, sākumā pieminētais, vilšanās grābeklis strauji tuvojas manai sejai...

Saņēmos un uzrakstīju vienai sievietei, kuru pastāvīgi redzu šajā vakara plāna sadaļā, korektu vaicājumu par viņas domām kamdēļ nesaņemu cerēto atsaucību no teorētiski šķietami atvērtās (pēc uzstādījuma) auditorijas. Viņas atbilde, citēju:

„sveiks...te bieži vien daudzas lietas nav acīm redzamas....vakara plāns...vairāk jau kā būšana uzmanības centrā, jo....nekad jau neko nevar zināt un...kas neriskē tas nevinne.....”

Stulbi. Vajadzēja iet uz ČBK.

Neko darīt. Bija žēl iztērētā laika un aizbraucu uz nedēļu atgriezties vasarā viens.

Ceļojuma laikā un pēc tā saņēmu no uzrunātās auditorijas daudz ziņkārus jautājumus kā tad galu galā mani meklējumi noslēdzās...

Nobraucu turpat vai 5000km pa gleznainām Eiropas vietām viens pats. Ziniet, izrādās arī tas nav slikti, taču nepamet sajūta, ka kādai to varēju dāvināt, bet neizdarīju.

Pa brīdim pārskrienu zināmajai vakara plāna sadaļai ar acīm.

Tur viņas ir. Kā stopētājas uz lielceļa (tikai, lūdzu, nevulgarizējiet šo apzīmējumu). Ar mērķi (manuprāt), ka kāds apstāsies. Taču, tikko tas notiek, tā sākas vai nu panika, vai amnēzija par paceltās rokas žesta jēgu, vai arī neadekvātu un nepamatotu prasību izvirzīšana...

Un braucējs, kurš neauglīgi apstājas jau kuro reizi, sāk justies kā deklasētais vīriņš uz stūra Čaka dzejā...

Konkrētai vajadzībai jāmaina medību lauks.