Melno Vērsīti atceroties.

Draugs.

Tu man sāki iepatikties , jau tad, kad redzēju Tavu brāli skraidelējam mazpilsētā. Patiesībā arī Tu jau biji piedzimis, tikai ganījies tālajās pļavās. Mēs satikāmies vairāk kā sešus gadus atpakaļ. Tu melns un spīdīgs, pietiekami atsaucīgs savā skrējienā, mērķtiecīgs un stabils ceļa izvēlē. Tu esi tas labākais , kas man kalpojis līdz šim. Un, jāatdzīst, esi man bijis labāks draugs, nekā es Tev. Tu pacieti piešu cirtienus sānos, kad man vajadzēja , lai Tu sāktu lidot, neļaunojies, ka mazgāju Tevi tikai pa Jāņiem un Ziemassvētkiem, ak , jā, arī kad vajadzēja atrādīt vetārstam.

Nav jau gluži tā , ka neesmu par Tevīm rūpējies: gan pakavus mainīju, gan asintiņas aizvien atjaunoju un pēdējā laikā netriecu pa takām, kur velns kaklu var nolauzt.

Tomēr es Tevi pievīlu, iedodams kādam , kas Tevi dzirdēja un saprata mazāk, kā es. Tu jau centies, bet, kad asinis beidzās, beidzies arī Tu. Un tagad Tev vajag jaunu sirdi. Piedod, bet pievilšu Tevi pēdējo reizi. Es ceru Tu būsi laimīgs savās Debesīs un no augšas ar prieku noskatīsies, kā Tava ķermeņa daļas izmanto Tavi brāļi savas dzīves pagarināšanai.

Par savu draugu A3.