Visi var lidot, bet vai vajag...

Putns apmierināts staigāja pa zaru šurpu turpu. Dzīve tomēr ir forša. Neskatoties uz to, ka laisko laika ritējumu kādreiz izjauc garām lidojošais Ezītis. Bija pat interesanti skatīties: klusi dūkdams, ar svaigi kaltētu sēnīts uz deguna, plivinādams visu, kas pašam plivinās, Ezītis paceļas vertikāli gaisā, tad ,neuzkrītoši pukšķinādams, pāriet horizontālā kustībā. Vēl podīgāk ir kad Ežuks mēģina nosēties blakus Putnam uz zara. Parasti netrāpa. Ne Putnam , ne zaram. Tad Putns nolaižas blakus Ezītim, sakārto viņa adatiņas: Nu ko Tu vari ņemties ar to lidošanu, vienreiz savainosies. Ezīts sameklē nokritušo sēnīti un iemet to sev mutē, tad no ķešas izvelk vēl divas sēnīts. Vienu uzliek sev uz deguntiņa, otru sniedz Putnam: iestiprinies , draugs, savādāk tev tā pasaule tāda pelēka. Paldies Ezīt , es labāk bišku tāpat palidināšos.

Bet nevar jau tāpat palidināties. Iespējams , ezsēnīšu kārdinājums noveda pie pārdomām par sēņu pasauli vispār. Putns zināja ēdamās , negaršīgās , vienreiz ēdamās un Pifezīša sēnes. Par pirmajām trim pozīcijām viss skaidrs, par ceturto tāpat kā ar luksafora dzelteno gaismu-ja tādu redzi degam krustojumā iebraukt aizliegts. Taču izrādās ir vēl arī Viedā Sēne. Putns labprāt pavērtu knābīti , actiņas blisinādams un pēcpusdienas saulītē sildīdamies klausās Sēnes stāstos par dzīvi un mīlestību. Tas, ka stāstus paklausīties sanāk arī čūskiņas un viens otrs spilgts jenots, ir maza, demokrātijas radīta neērtība.

Par demokrātiju un jenotiem. Vakar nevainīgi lidojot, aizķēros aiz viena no tipogrāfijas izbēguša Jenota. Pareizāk, aiz tā liesmojošā iesma , ko šis turēja savā kuslajā rociņā. Pakaļas spalviņas pat apsvila. I gan ērms. Iemācījis no galvas izredzētās tautas Konstitūciju. Tagad staigā pa mežu skaļi bazūnēdams par vienīgo pareizo dzīvi. Var jau būt ka pareizi, bet nomācoši točno, vismaz Putnam. Un spalvas arī tajā vietā ilgi ataug.

Kamēr karaļnama pārstāvji apceļo savas bijušās kolonijas un par mazām( 1,25 lati) naudiņām pērk informāciju par kirdiku laikiem saviem naidniekiem, džungļos parādījās Jaunā Kristītāja. Putns, vērojot notiekošo, ātri saprata: jauna, mīlīga( pēc bildes), gudra, bet ar visiem ragiem asti, pautiem un slotu. Vienā vārda: cienījama. Putns, protams, riskē no nevainīga lidoņa pārvērsties par mazu siekalainu veprīti, bet kārdinājums bija liels to pateikt.

Un trakākais ir tas ka cūkas lido vēl sliktāk par ežiem.