Vīrietis un Sieviete

Reiz pa ceļu gāja Vīrietis. Vīrieša mērķis bija Gaišā Nākotne. Vīrietis īsti nezināja ceļu, bet palēnām soļoja virzienā, kas viņam likās pareizs. Kādu dienu uz ceļa viņš satika Sievieti. Arī Sieviete gāja uz Gaišo Nākotni un viņa pat zināja ceļu. Sieviete zināja arī to, ka šis ceļš nav ne īss, ne viegls un ka vienai šo ceļu iet būs grūti. Arī Vīrietim nepatika iet pa ceļu vienam un Vīrietim ļoti patika Sieviete. Tā nu Vīrietis un Sieviete nolēma šo ceļu iet kopā. Vīrietim patika, ka Sieviete zin ceļu. Sieviete lika cerības uz to, ka Vīrietis palīdzēs viņai ceļā. Tā nu, sadevušies rokās un tuvu viens pie otra, viņi turpināja ceļu, pilni cerību un apņēmības. Pavisam ātri viņu starpā uzplauka Mīlestība un ceļš solīja būt vēl patīkamāks un vieglāks. Viņi bija kopā negājuši pavisam nelielu ceļa gabalu, kad Knik! Sievietes kurpju smailais papēdītis iedūrās Vīrieša kājā. Īpaši sāpīgi tas nebija, bet arī patīkami nē. Vīrietis uzmeta skatienu Sievietei. Sieviete turpināja smaidīt un iet uz priekšu itkā nekas nebūtu noticis. Likās, ka viņa pat nav ievērojusi kļūmīgo soli. Kam gan negadās, nodomāja Vīrietis un turpināja iet blakus Sievietei. Knik! Pēc neilga brīža Sievietes papēdis atkal iedūrās Vīrieša kājā, tieši tajā pašā vietā. Jāpiezīmē, ka Vīrieša kāja tieši šajā vietā bija īpaši jutīga, jo par sevi ik pa brīdim deva zināt vecais ievainojums, tāpēc otrais uzkāpiens jau bija jūtamāks. Sieviete turpināja soļot, nesamazinot tempu un neievērojot nedaudz izbrīnīto Vīrieša sejas izteiksmi. Vīrieša izbrīns turpināja pieaugt, kad pēc neilga brīža sekoja Knik!, tad Knik!, Knik! Un vēl viens Knik! Tajā pašā vecajā vietā. Nu jau tas bija sāpīgi, bet sāpes nebija stipras un Vīrietis tās, uzskatīdams sevi par Īstu Vīrieti, pacieta.

Turpinot ceļu, viņš sāka domāt. Vīrietis savā dzīvē bija sastapis daudz sieviešu un daudzas no tām bija kāpušas viņam uz kājas. Cita stiprāk, cita ne tik stipri, cita ar papēdi, cita bez, bet visas viņas pēc tam bija atvainojušās un solījušās tā vairs nedarīt. Ne vienmēr solījumi tika pildīti, bet tāpēc jau tās ir sievietes, domāja Vīrietis, viņām var piedot atkal un atkal.

Ar Sievieti bija savādāk. Nesekoja ne atvainošanās, ne solījumi. Vīrietis paskatījās uz Sievieti, kas gāja viņam blakus un saprata, ka mīl viņu. Un kas gan ir pāris uzkāpieni uz kājas salīdzinājumā ar Mīlestību? Mīlestības vārdā Vīrietis bija gatavs paciest sāpes. Knik! Pēc brīža atkal Knik! Nedaudz vēlāk – Knik! Knk! Knik!

Sāpes kājā palika ar katru dienu jūtamākas. Sieviete ar kaitinošu prcizitāti turpināja kāpt tieši tajā pašā vietā un nu jau sāpes vairs nepārgāja. Vīrietis saņēmās un mēģināja pievērst Sievietes uzmanību viņas rīcībai. Sieviete pasmējās un teica ka Īsti Vīrieši neuztraucas par tādiem sīkumiem. Sieviete teica, ka Īsti Vīrieši Mīlestības vārdā var izdarīt ne to vien. Un Vīrietim nācās vien piekrist, jo Sievietei bija Taisnība. Īstiem Vīriešiem kāpiens uz kājas neko nenozīmē. Un viņš Mīlēja Sievieti un gribēja iet tai līdzās.

Sāpes kājā gan no tā nepārgāja. Knik! Tās turpināja pastiprināties, jo Sieviete ik pa brīdim Knik! Turpināja kāpt vienā un tajā pašā vietā. Knik! Vīrietis sāka izvairīties no Sievietes – turējās nedaudz atstatu un centās iet pussoli aizmugurē, jo tā bija iespējams izvairīties no Sievietes papēža. Sievietei nepatika šāda Vīrieša uzvedība. Un viņai bija Taisnība, jo Īstam Vīrietim ir jāiet pa priekšu un jāaizsargā Sieviete, nevis jāvelkas nopakaļus. Vīrietis nedaudz kaunējās, ka viņam nesanāk būt īstam Vīrietim, bet sāpes kājā sāka darbināt pašaizsardzības instinktus un nu jau Vīrietis sāka apdomāt, vai Sieviete ir īstā ceļabiedre tik garam ceļam.

Kādu brīdi pagājis atstatu, Vīrietis sajuta, ka kāja ir apdzijusi un sāpes ir nedaudz pierimušas. Sieviete bija tik skaista un Vīrietis mīlēja Sievieti un gribēja būt viņai tuvāk, gribēja turpināt ceļu kopā. Ar atjaunotu sparu Vīrietis pielika soli un sāka iet Sievietei blakām. Knik! Knik! Knik! Pēc īsa brīža vecā brūce bija uzplēsta uz sāpes atsākās.

Pēc vairākiem šādiem atkāpšanās un sadzīšanas mēģinājumiem Vīrieša ceļš no jautras pastaigas sāka pārvērsties par sāpīgu moku ceļu. Viņš jau vairs nedomāja par Gaišo Nākotni. Viņa prāts bija nodarbināts ar sāpēm un ar domām par to, kā izvairīties no jauna uzkāpiena. Nu jau viņš sekoja Sievietei tikai tāpēc, ka bija izlēmis nepadoties.

Sievietei galīgi nepatika pārmaiņas Vīrietī Un viņai bija Taisnība, jo viņas Īstais Vīrietis, viņas Kapteinis vairs nesmaidīja, negāja pa priekšu bet klunkurēja kaut kur patālu aizmugurē un vairs nemaz neizrādīja interesi par Gaišo Nākotni.

Nepagāja ilgs laiks, kamēr Vīrieša pacietībai pienāca gals. Viņš saprata, ka vēlas iet kopā ar Sievieti uz Gaišo Nākotni, bet nespēj to izdarīt, ja Sieviete turpina viņam visu laiku kāpt uz kājas. Tāpēc Vīrietis uzaicināja Sievieti uz Sarunu. Viņš gribēja pievērst Sievietes uzmanību tam, kādas ciešanas tā viņam sagādā un cerēja, ka izdosies pierunāt Sievieti nekāpt viņam uz kājas. Nu vismaz ne tik bieži, lai kāja paspēj sadzīt. Vai varbūt nomainīt apavus, lai papēži nebūtu tik asi. Arī Sieviete vēlējās Sarunu. Arī Sievietes pacietības mērs bija pilns, jo Vīrietis pēdējā laikā uzvedās vienkārši neciešami – kliboja, īdēja kaut ko par sāpēm, nesmaidīja, bija nīgrs, nikns un neizrādīja nekādu vēlmi palīdzēt Sievietei ceļā. Un viņai bija Tainība, jo Vīrietis tiešām tāds bija.

Vīrietis gan mēģināja iebilst, ka viņš tāds ir tāpēc, ka viņam sāp kāja, uz kuras nepārtraukti kāpj Sieviete, bet viņa iebildumi netika ņemti vērā, jo Sievietei bija Taisnība. Sieviete zināja, ka visas Sievietes kāpj Vīriešiem uz kājām (te gan Vīrietis mēģināja iebilst, bet...) un ka tie, kas patiesi Mīl, to arī pacieš. Sieviete arī zināja teikt, ka Īsti Vīrieši uzņemas Atbildību par saviem vārdiem un darbiem. Bet galvenais, ko Sieviete gribēja teikt Vīrietim, bija tas, ka viņam ir jāmainās ka viņam ir jābūt Smaidošam, Mīlošam un jāved viņa uz Gaišo Nākotni. Un Vīrietim nācās tikai piekrist, jo Sievietei bija Taisnība – tieši tādam ir jābūt Īstam Vīrietim un viņš no visas sirds gribēja but Īsts Vīrietis savai Mīļotajai Sievietei.

Tikai Vīrietis nezināja, kā to var izdarīt ar asiņojošu kāju, klibojot un ciešot sāpes. Tāpēc ar Rūgtumu un Vilšanos sirdī viņš pameta Sievieti...

Vīrieša kāja ir sadzijusi un sāpes tajā jau sen ir norimušas un piemirstas... tikai tagad sāp Vīrieša sirds, jo viņš vēl joprojām nespēj saprast, kāpēc Sieviete neievēroja viņa ciešanas un kāpēc viņa pat neizrādīja vēlmi pamēģināt nekāpt uz Vīrieša kājas...

… viņaprāt, tas būtu bijis TIK vienkārši...