Šitā meitene ir pa vienkāršo,

šito meiteni paņemam tā -

un tad pāri upei pa tumsiņu,

ja sāk pinkšķēt, saki – atā.

Zaļos dūksnājos kājiņas basiņas,

krūtiņas paveras, sirds dziedāt sāk,

ja tev liekas, ka paliek par grūtu,

taisies, ka tiec, saki – atā.

Tikai neklausies uz tiem putneļiem,

kuri no rīta acīs tev spiež,

tikai neskaties uz tiem atspulgiem,

kuri atpakaļ laiviņu griež.

Tu esi brīvs,

un viņa ir brīva.

Iespējams, mūžam tagad būs tā -

kaut kas grauzīsies kādā sirds nostūrī,

bet tu nospļaujies, saki – atā.

/Inga Gaile/