Pūķim labāk pāri nedarīt

Mēness, ka spoža sudrabaina bļemba, karājās virs meža. Bija pietiekami gaišs , lai visu redzētu, un pietiekami tumšs, lai kaut ko noslēptu. Putns sēdēja uz zara un snauda ar vienu aci, ar otru lūrēja , kas mežā notiek.

Netālu necilā būdiņā dzīvoja Aitiņš Ansītis. Lāga zēns, kas nevienam pāri nedarīja un draudzējās ar visiem. Tovakar Aitiņš mājās nebija viens. Viņu reizēm pieskatīja viengalvainā Puspūķīte Mumū : salāpīja caurās zeķes , izbuktēja ūzas un nomazgāja kādu karoti . Būdā smaržoja pēc pankokiem, jo Mumū rosījās mazajā virtuvītē. Aitiņš izgāja uz lieveņa uzpīpēt. Mežs škita savāda sudraba pieliets unAitiņš nolēma mazliet pastaigāties. Viņš pa virtuves logu redzēja , kā Mumū uzlej liepziedu tēju. „Jā , laba gan tā Puspūķīte” Aitņš nodomāja.

„Sveiks, mīļais. Ko tu te dari viens meža malā.” Aitiņš pagriezās un ieraudzīja brīnumdaiļu meiteni princeses kleitā. Burvju meža malā dzīvodams, viņš bija jau pieradis pie visādiem brīnumiem, taču šoreiz žoklis nedaudz atkārās : sen tāds skaistums nebija redzēts. „Nāc, mīļais” turpināja būtne „parādīšu tev aliņu , kur balti rūķīši laimi no sudraba kausiem dzer. Un, ja viņiem iepatiksimies, arī mūs abus pacienās un vēl kādu marcipāna sēnīti uzkost piedāvās. Nāc, mīļais, nāc.”

Aitiņš burtiski izkusa, lai tā uguns vēmēja pusčūska ar savām pankūkām iet pa gaisu. Nāku , mīļotā jau nāku. Viņi abi sniedza viens otram roku un devās dziļāk mežā.

Eh , laimīgie nodomāja Putns. Tomēr ar vienu miegainu aci manīja, ka aizejošās daiļavas mugurā cauri smalkajam zīdam spraucās kaut kur redzētas adatas.

Putns pamodās no sviluma smakas. Izbāzis galvu no dobuma viņš redzēja ka Puspūķīte Mumū noķērusi visas meža princeses, ežus un cūkas un tagad ar termiskās apstrādes metodi, jeb vienkārši sakot, cepot, cenšas noskaidrot, kur viņas acuraugs un saulstariņš Aitiņš ir palicis.

Putns uzreiz aizmirsa, ko izgājušo nakti tika redzējis un nekad neatcerējās.