Rasas lāse

Putns, pirms satika Pūces kundzi, uzskatīja sevi par vidēji diženu dzejas pazinēju. Tas, ka savā dzīvē bija izlasījis tikai divus dzejoļu krājumus, viņu īpaši nebremzēja . Algoritms vienkāršs : ja dzejolis nebija lasīts, tad par to neko arī neteica, ja dzejolis bija iepazīts , ziņkārīgie varēja saņemt plašu Putna domu izklāstu par dzejolī saskatīto. Patiesībā rīmju lasīšana Putnam pie sirds nemaz negāja un , galvenokārt, viena iemesla dēļ : kāds , bez ļauna nodoma, sev vien zināmu izjūtu vadīts, dzejdaris vieglu roku tēlaini apraksta maza tauriņu bērniņa izglābšanos no noslīkšanas rasas lāsē. Putns izlasa, iejūtas tēlā, mēģina uzminēt kādu globālu problēmu aizskāris autors, nobirdina kādu asaru, mēģina atrast kādu radniecīgu toni savā dvēselē. Ņemās riktīgi ,bet tas ir nogurdinoši un ātri apnīk. A pats autors, iepējams, dzejas tapšanas brīdi blenzis uz bērzu sulās iekritušu un kraulā peldošu mušu.

Pūces kundzei nav taisnība. Kaut arī viņa ir antīka un svarīga kundze, viņas viedoklis par dzeju ir zīloniski mašīnpistoliks. Kāda cilvēka rakstītas rindas, ir šī cilvēka jūtu un domu atspoguļojums uz papīra. Kādam tas var patikt, kādam nē. Kādu noglāsta , kādam iesit. Varbūt tā nav dzeja. Bet, ja atrodas kaut viens, kurš tiek uzrunāts, process uzskatāms par veiksmīgu.