Kad neskaidra orientācija.

Zilasiņu Jenots Anco Armani šodien pārspēja pats sevi. Putns savu spalvaino , bet nevainīgo, dupsīti bija spiests noslēpt dobuma tumšākajā kaktā. Nebija jau gluži tā ,ka Putnam kas tieši draudētu. Taču, vērojot aristokrātiskā spalvu kumšķa rosību, zināmi secinājumi radās. Sākumā Putns aizdomīgi sāka lūkoties uz paša sirdsmīļo Vārniņu, jo Oho džungļos, pēc Anco Armani vārdiem, visas meitenes atdodās pa labi un pa kreisi, un visos iespējasmos un neiespējamos veidos. Un tā katru dienu. Kamasutra tāds blusas pirdiens vien esot, salīdzinot ar mūsu meža kaislībām.. Bišku padomājis, Putns saprata, tas nevar būt taisnība. Tad pasaules gals būtu iestājies jau aizvakar. Aŗī paša Vārniņas skatiens bija tik mīlš un patiess. Jā , Putna paziņu lokā bija dažas palaidnīgas Kaziņas , taču pat tās sestdienas, svētdienas veltīja ģimenei, pāris reizes gadā pazuda Alpos , atdodoties slēpošanas priekam, vai Ēģiptē, piedaloties kamieļu dragreisos. Visas neierastas parādības Putnu satrauca. Un kaut kas ar to aristokrātu nebija kārtībā. Un Putns saprata: zilasiņu neapmierinātības kalngalam nepatīkt meitenes. A kas viņam patīk? Radās jautājums. Putns stiegšus apsēdās, labāk no nelaimes tālāk.