|
|
janiko dienasgrāmata
| Pirmdiena 22-02-2010 11:40 |
|
105 |
Parex melnā puse. (pirmā daļa)Pārkopēts raksts.
Es, Džons Kristmass (John Christmas, personas kods 170169-12604), paziņoju, ka sekojošā informācija ir patiesa, cik man zināms:
Es strādāju Parex bankā ("Parex" no 2002. gada maija līdz 2004. gada oktobrim. Šī perioda beigās es biju Starptautisko sakaru grupas vadītāja amatā un mans uzdevums bija saziņa ar reitingu aģentūrām un starptautiskajiem aizdevējiem ar mērķi panākt maksimāli lielu aizdevumu Parex.
Es biju Parex galvenā kontaktpersona 25 bankām, kas 2004. gada jūlijā izsniedza Parex 117 miljonu eiro sindicēto kredītu.
2004. gada augustā man bija tikšanās ar Georgiju Krasovicki, Parex īpašnieka Viktora Krasovicka dēlu. Es uzzināju, ka Parex banka aizdevusi summu, kas pārsniedz visu bankas kapitālu, uzņēmumiem, kas bija slepenas ieinteresētās puses. Turklāt aizdevumi ieinteresētām pusēm tika aktīvi palielināti. Šī informācija papildināja arvien pieaugošo citu krāpšanas darījumu skaitu, ko es biju atklājis Parex bankā.
Pamazām es uzzināju arī, ka Parex atrodas Latvijas korupcijas centrā. Piemēram, piedaloties JP Morgan un Parex apspriedē, es uzzināju, ka Latvijas Valsts kases vadītājs Aivars Veiss tika atlaists no darba par korupciju, bet soda vietā ieguva augstu amatu Parex bankā. Es kādā apspriedē uzzināju arī, ka Savienoto Valstu valdība zināja, ka Parex bija naudas "atmazgāšanas" banka Kempmayer digitālās televīzijas skandālā. Parex amatpersonas to nenoliedza, bet drīzāk aizstāvēja bankas iesaistīšanos, apgalvojot, ka šo kontu esot atvēris pats Valērijs Kargins.
Jūtot, ka mans tiesiskais un morālais pienākums ir atturēt Parex no turpmākas aizņemšanās, es sāku izplatīt informāciju par krāpšanu. Sākumā es to darīju slepeni, jo biju dzirdējis baumas, ka Parex var rīkoties varmācīgi, tai skaitā arī baumas, kas nākušas no Parex un Ernst and Young Baltics darbiniekiem.
2004. gada augustā es mutiski nosaucu krāpšanas darījumu sarakstu Ernst and Young Baltics partnerim Valteram Kronbergam. Es biju liecinieks tam, ka viņš pierakstīja šo minēto sarakstu. Es pieņēmu, ka Kronbergs no sirds ienīst Parex, jo viņš pastāstīja man, ka viņam esot tieša informācija par to, ka Parex 90. gados esot organizējis cilvēku šaušanu Latvijā.
Svarīgākie krāpšanas darījumi bija šādi:
NEGATĪVA PAŠU KAPITĀLA IZRAISĪŠANA
Parex bija aizdevis visu bankas pašu kapitālu pārsniedzošu summu slepenām ieinteresētām pusēm, tostarp: VIP Avia, Extro Leasing, Extro Bank, Northern Investment Bank, Nezavisimost, Allen Finance. Iesaistīti bija Jevgeņijs Zolotarevs, Līga Puriņa, Ēriks Brīvmanis, Eugene Olevsky, Georgijs Krasovickis un Eižens Slava. Es uzzināju, ka Parex Kredītu komiteja slepeni darbojās kā filiāles Extro Bank kredītu komiteja un līdz ar to visa Parex Kredītu komiteja zināja, ka Extro Bank ir slepena filiāle. 2005. gadā Parex "nopirka" dažus NVS līzinga uzņēmumus. Šis pirkums bija krāpšanas darījums, jo šie uzņēmumi jau bija filiāles un pirkums tika izdarīts, reaģējot uz manu 2004. gada trauksmes signālu (Jevgeņija Zolotareva e-pasta ziņojums 2003. gada 18. augustā un mans e-pasta ziņojums sindikāta bankām 2005. gada 17. novembrī).
AIZDEVUMA LIMITU PĀRKĀPUMI
Parex dažādos veidos pārkāpa aizdevumu limitus un, lai slēptu šos pārkāpumus, izteica nepatiesus apgalvojumus savos gada pārskatos un iekļāva prospektos nepatiesus sarakstus. Pārkāpumus, kas saistīti ar Riga Transportation (Rīgas Satiksmi?) un Latvijas Balzamu / Juriju Šefleru, var ļoti viegli pierādīt, izmantojot publiski pieejamu informāciju. Arī aizdevumi Parex īpašniekiem Karginam un Krasovickim bija pārkāpums, ja tos pieskaita aizdevumam viņu uzņēmumam VIP Avia. Daudzi Parex darbinieki, to skaitā Valērijs Hudorožkovs, ir man teikuši, ka VIP Avia pieder Karginam un Krasovickim. (mans e-pasta ziņojums sindikāta bankām 2005. gada 17. novembrī.)
REVERSAIS HEDŽINGS
Gada pārskatos Parex apgalvoja, ka hedžējot procentu likmju risku. Tas neatbilst patiesībai. 2004. gadā Parex izmantoja derivatīvus, lai PALIELINĀTU pārcenošanas neatbilstību starp aktīviem un pasīviem. Šo krāpšanas darījumu varēja ļoti viegli pierādīt un tas neapšaubāmi bija būtisks, jo apdraudēja bankas maksātspēju.
APLOKŠŅU MAKSĀJUMI DARBINIEKIEM
Parex bija iedalīts četrās nodaļās. Es strādāju Kapitāla tirgu un investīciju banku nodaļā. 2003. un 2004. gada sākumā nodaļā bija bonusu svinības, kad darbiniekus pa vienam aicināja Jevgeņija Zolotareva kabinetā. Es katru gadu redzēju Zolotarevam lielu kasti ar aploksnēm, no kuras viņš man izsniedza vienu aploksni, pilnu ar simt dolāru banknotēm. Es redzēju, ka arī citi manas grupas darbinieki saņem līdzīgas aploksnes. Šis noziegums ir ne tikai izvairīšanās no nodokļiem, bet arī krāpšana un naudas "atmazgāšana". Man ir Skype sarunas teksts ar bijušo kolēģi Kristu Rubšteinu, kurā viņa atzīst, ka ir zinājusi par aplokšņu bonusiem.
DEPOZĪTU BIZNESS, KAM PAMATĀ NELIKUMĪGA IZVAIRĪŠANĀS NO NODOKĻIEM
Strādājot Parex, es uzzināju, ka 80% depozītu pieder nerezidentiem un galvenokārt šie depozīti nākuši no Parex pārstāvniecībām NVS valstīs. Man pastāstīja, ka Parex piedāvāja Amerikas štatos reģistrētas LLCs (sabiedrības ar ierobežotu atbildību?) kā gatavus kontu turētājus. Šie konti bija ASV dolāros un procentu maksājumi bija nulle. Es esmu bijis liecinieks, kā Parex amatpersonas, to skaitā Zolotarevs, vairākkārt atklāti paziņojuši citu banku pārstāvjiem, ka šo kontu mērķis ir izvairīšanās no nodokļiem.
NELIKUMĪGIEM MĒRĶIEM PAREDZĒTI KOMERCKREDĪTI
Strādājot Parex, man bija vairākas tikšanās ar Parex viceprezidenti Līgu Puriņu. Viņa bija kreditēšanas vadītāja. Viņa zināja, ka tika doti aizdevumi slepenām ieinteresētām pusēm, un pastāstīja man dažas detaļas. Viņa pastāstīja arī, ka Parex filosofija ir tāda uzņēmumi, kas dod kukuļus, ir labi un gūs panākumus, bet uzņēmumi, kas nedod kukuļus, ir slikti un cietīs neveiksmi. Viņa apgalvoja, ka Parex speciāli deva komerckredītus uzņēmumiem, kuri deva kukuļus, tādējādi finansējot šos kukuļus.
NELIKUMĪGA ATLAIŠANA
2004. gada oktobrī es iesniedzu krāpšanas darījumu sarakstu Moodys Ratings un Fitch Ratings galvenajām kontaktpersonām. Es to izdarīju, nosūtot faksus bez paraksta ar pietiekami zīmīgām norādēm, lai saņēmēji saprastu, ka šo faksu sūtītājs esmu es.
Moodys Ratings pilnībā ignorēja sarakstu un paaugstināja Parex reitingu.
Fitch Ratings piezvanīja Parex iekšējam revidentam Denisam Vološinam. Nākamajāa dienā pēc zvana Vološinam es ierados darbā un atklāju, ka mans dators ir atslēgts. Mani nekavējoties izsauca uz personāla daļu un lika pieprasīt "atvaļinājumu", it kā manu nepietiekami labo latviešu valodas zināšanu dēļ. Patiesībā mani nelikumīgi atlaida par trauksmes celšanu. Tāpat es uzzināju arī, ka Parex iekšējais revidents drīzāk pilda slepenpolicijas, nevis īstas revīzijas funkcijas.
No 2004. gada oktobra līdz 2005. gada aprīlim es galvenokārt slēpos ārpus Latvijas. Pakļaujoties Parex Valdes priekšsēdētāja Guntara Grinberga spiedienam, Daiga Joniškāne manā vietā parakstīja iesniegumu par aiziešanu no darba (Daigas Joniškānes e-pasta ziņojums 2004. gada 29. novembrī).
2005. gada aprīlī Savienoto Valstu Valsts kase iekļāva melnajā sarakstā divas Latvijas bankas (VEF Banku un Multibanku) kā naudas "atmazgātājas". Šķita, ka pēc tam Latvijā vajadzēja uzsākt aktīvu cīņu pret naudas "atmazgātājiem", taču nekas tāds nenotika. Šodien pusei Latvijas banku ir iecienītu naudas "atmazgātāju" reputācija.
2005. gada maijā es uzzināju, ka Ernst and Young Baltics apstiprinājis Parex 2004. gada pārskatu. Es aizsūtīju Kronbergam e-pasta ziņojumu ar jautājumu par krāpšanas darījumu sarakstu, un viņš noliedza krāpšanas darījumu saraksta saņemšanu (Kronberga e-pasta ziņojums 2005. gada 9. maijā).
Tāpēc es parakstīju Parex krāpšanas darījumu sarakstu un aizsūtīju to pa pastu šādiem adresātiem: ģenerālprokuroram Jānim Maizītim, Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam, ekonomikas ministram Krišjānim Kariņam un aizsardzības ministram Eināram Repšem. 2005. gada jūlijā es saņēmu e-pasta ziņojums no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, kas apstiprināja vēstules saņemšanu no Prokuratūras (Gvido Romeiko e-pasta ziņojums 2005. gada 27. jūlijā).
2005. gada vasarā es paliku Latvijā, galvenokārt mitinoties kāda drauga dzīvoklī, jo man bija bail ilgi uzturotēties savos dzīvokļos. Biju gatavs tikties ar prokuroriem vai banku uzraudzības iestāžu pārstāvjiem, ja viņi vēlētos uzzināt kādas detaļas, kas varētu palīdzēt izmeklēšanā. Taču neviens mani neaicināja tikties.
Ap 2005. gada augustu kāda Latvijas Prokuratūras darbiniece (Antra Ģipsle) pastāstīja manai juristei (Daigai Joniškānei), ka Latvijas Prokuratūra nodarbojas ar aizsardzības naudas izspiešanu no noteiktām bankām apmaiņā par to neapsūdzēšanu naudas "atmazgāšanā". Konkrēti Latvijas Prokuratūra 2005. gada vasarā pieprasījusi naudu no Parex bankas un Aizkraukles bankas. Pēc Ģipsles vārdiem, tajā laikā Parex bija drošībā, jo piekrita samaksāt, bet Aizkraukles bankai draudēja apsūdzība, jo tā atteicās maksāt.
2005. gada novembrī es aizsūtīju e-pasta ziņojumu sešām galvenajām bankām, no kurām Parex centās aizņemties naudu. Es iesniedzu tām informāciju par Parex krāpšanas darījumiem. ING Bank un KBC Bank atbildēja ar pateicību un, manuprāt, pārstāja aizdot naudu Parex. Mizuho Corporate Bank atsūtīja dusmīgu atbildi un ievērojami palielināja aizdevumus Parex. Es droši nezinu, vai Standard Bank, CSFB un JP Morgan sūtītie e-pasta ziņojumi nonāca pie adresātiem (mans e-pasta ziņojums 2005. gada 17. novembrī un vairāki atbildes ziņojumi).
2005. gada decembrī es saņēmu e-pasta ziņojumu no Latvijas Valsts ieņēmumu dienesta. Viņi bija jautājuši Parex īpašniekam Valērijam Karginam, vai Parex ir maksājis man skaidru naudu aploksnē, un viņš parakstījis dokumentu, kurā apgalvots, ka tas nav noticis. Es nespēju iedomāties, kā Zolotarevs varēja izdalīt aploksnes ar skaidru naudu, Karginam nezinot, tāpēc es uzskatu, ka Kargins parakstījis nepatiesu dokumentu (Zanes Salmiņas e-pasta ziņojums 2005. gada 20. decembrī).
Valsts ieņēmumu dienesta interese par situāciju mani iedrošināja, un es piezvanīju bijušajam Parex kolēģim Guntaram Vītolam, lai pajautātu, vai viņš kļūs par Valsts ieņēmumu dienesta ziņotāju. Vītols necieta Parex, un kāds viņa radinieks strādāja augstā amatā Valsts ieņēmumu dienestā.
NELIKUMĪGIE DRAUDI NR. 1
2006. gada 25. janvārī man piezvanīja bijusī Parex kolēģe Jekaterina Ecina. Viņa izbiedētā un satrauktā tonī paziņoja, ka kāds no Parex mani medījot, viņa ieteica man uzturēties ārpus Latvijas un neizmantot Latvijas mobilo tālruni, jo Parex varot izspiegot mobilos tālruņus. Viņa teica, ka kāds Parex pārstāvis esot viņu iztaujājis par mani kur es dzīvoju, vai man ir automobilis, vai man ir draudzene, vai man Latvijā pieder kāds īpašums. Viņa tieši neteica, ka Parex gatavojas mani nogalināt, taču skaidri lika to noprast.
Viņa man atsūtīja divas īsziņas. Es domāju, ka tās abas tika sūtītas no datora un viņa neizmantoja savu mobilo tālruni, baidoties, ka Parex to var izspiegot.
2006. gada 25. janvārī
Džon, lūdzu, esi uzmanīgs.
Arī ar tālruņa zvaniem nebūtu nekāds brīnums, ja viņi tos noklausītos!
Es viņiem neko nepateicu! K.
2006. gada 25. janvārī
159.148.174.220
Es pateicu tikai to, ko viņi jau zināja izlikos par muļķi.
Ecina kādā iepriekšējā reizē pastāstīja man, ka tad, kad viņa sāka strādāt Parex, Guntars Grinbergs darba atlīdzības ietvaros palīdzēja viņai privatizēt mājokli Jūrmalā (šī atlīdzība bija nelikumīga daudzējādā ziņā).
Ecina pastāstīja arī, ka privatizācijas gaitā radās sarežģījumi un ka Grinbergs kaut kādā ziņā esot saistīts ar viņas mātes pēkšņo nāvi (šo veselīgo pusmūža sievieti vienā mirklī nonāvēja trombs).
Es par to visu esmu sūdzējies daudziem Latvijas valdības pārstāvjiem, taču izmeklēšana netika uzsākta.
NELIKUMĪGIE DRAUDI NR. 2
2006. gada martā es saņēmu vēl vienus nelikumīgus draudus. Izrādījās, ka toreiz, kad es lūdzu Vītolu kļūt par Valsts ieņēmumu dienesta ziņotāju, viņš devās pie Viktora Krasovicka izstāstīt, ka es cenšos nogremdēt Parex. Tad es arī sapratu, kāpēc Ecina janvārī man zvanīja un bija tik pārbijusies.
Vītols teica, ka Krasovickis liks kādam prokuroram piezvanīt man un piedraudēt, un ka šis zvans gaidāms jau drīz. Es nopirku zvanu ierakstīšanas ierīci.
Taču pēc tam sekoja nevis prokurora, bet paša Vītola zvani. Viņš pastāstīja, ka pēc Krasovicka prasības prokuratūrā pret mani uzsākta krimināllieta un man būs jāparaksta "vienošanās", pretējā gadījumā pret mani ierosinās lietu. Šī "vienošanās" bija melīga atzīšanās, ka mana sākotnējā trauksmes celšana nebija patiesa. Vītols pats zināja, ka Parex nodarbojas ar negodīgiem darījumiem, un sarunās pieminēja pāris konkrētus krāpšanas gadījumus. Es atteicos parakstīt "vienošanos" un līdz ar to sapratu, ka nevaru atgriezties Latvijā (sarunu ieraksti un atšifrējums un "vienošanās" ir pieejami).
No 2006. gada janvāra līdz aprīlim es nosūtīju e-pasta ziņojumu sēriju Latvijas Satversmes aizsardzības birojam. Izteicu bažas, ka Parex problēma saasinās ar ātrumu "100 miljoni eiro mēnesī". Cik man zināms, Satversmes aizsardzības birojs neko neuzsāka.
2006. gada maijā es nosūtīju e-pasta ziņojumu sēriju BaFin Vācijas finanšu uzraudzības iestādei. Domāju, ka viņus tas ieinteresēs, jo Parex atvēra filiāli Vācijā un daži no sindicētajiem aizdevējiem bija no Vācijas. Saņēmu atbildi, ka šis signāls tiks nosūtīts "vietējai uzraudzības iestādei" Latvijā (Gerda Lipsa e-pasta ziņojums 2006. gada 23. maijā).
2006. gada jūnijā es nosūtīju e-pasta ziņojumu sēriju Lielbritānijas FSA. Domāju, ka viņus tas ieinteresēs, jo Parex bija reģistrējis parādzīmi Londonas Biržā, izmantojot nepatiesas finanšu deklarācijas. FSA vairākus mēnešus pētīja situāciju un atbildēja, ka es neesot pirmais, kas izsaka bažas par Parex banku. 2006. gada novembrī mani uzaicināja uz sarunu FSA birojā Londonā. Šī bija pirmā reize kopš trauksmes sacelšanas 2004. gada augustā, kad kāds vēlējās mani iztaujāt (Denzila Sleida e-pasta ziņojums 2006. gada 30. oktobrī).
2006. gada beigās FSA secināja, ka situācija ir nopietna, un tāpēc ziņoja par to Ernst and Young Global (Londonā) un Amerikas valdībai. Taču Parex parādzīme netika izslēgta no Londonas Biržas un Parex netika liegti korespondentkonti. Es lūdzu FSA ierosināt Ernst and Young Global un Amerikas valdībai sazināties ar mani, lai uzzinātu noderīgas detaļas, ja tiks uzsākta krāpšanas darījumu izmeklēšana.
2007. gada februārī es sāku sūtīt e-pasta ziņojumus dažādiem Wall Street Journal darbiniekiem, jo viņi iepriekšējo gadu rakstos bija pieminējuši noziedzību Latvijā un Parex. Wall Street Journal tomēr tika pierunāts nepublicēt manu informāciju, jo iejaucās Arnis Lagzdiņš un Aivis Ronis, kas ar pretrunīgām ziņām aizstāvēja Parex. Es saņēmu divus ar to saistītus e-pasta ziņojumus. Ar Lagzdiņu saistītajā e-pasta ziņojumā bija noprotams, ka Lagzdiņš pieļauj, ka mans trauksmes signāls vismaz daļēji bija patiess, taču tam nevajag pievērst uzmanību, jo Parex kopš tiem laikiem ir mainījies. Tas ir interesanti, jo Parex gribēja piespiest mani parakstīt "vienošanos", ka mans trauksmes signāls bija nepatiess un pret mani tika uzsākta krimināllieta. Ar Roni saistītajā e-pasta ziņojumā bija norādīts, ka Ronis mani apmelojis žurnālam Wall Street Journal. Tur arī bija norādīts, ka viņš nelikumīgi strādājot Parex labā, jo esot viņu uzdevumā izdarījis noziegumu (Glena Simpsona e-pasta ziņojumi 2007. gada 1. un 4. martā; tika publicēts raksts par Krievijas organizētās noziedzības grupējumiem un Vašingtonas lobijistiem, pieminot arī Parex).
2007. gada martā es pūlējos panākt, lai par Parex krāpšanas darījumiem ieinteresējas Latvijas Banka vai KNAB. Abas šīs iestādes atteicās tieši sazināties ar mani. Es varēju sazināties tikai ar starpnieka palīdzību, kurš bija tik ļoti pārbijies no Parex, ka atteicās sazināties pa tālruni vai e-pastu (tikai ar Skype). Viņš apgalvoja, ka Parex noklausoties tālruņa zvanus un novērojot e-pastu un katram, kurš kritizējot Parex, draudot briesmas.
2007. gada aprīlī es sazinājos ar organizāciju Delna (Transparency International Latvijā), lai uzzinātu, vai viņi publiskos Parex krāpšanas darījumus un draudus. Delna atteicās. 2007. gadā viņi sāka saņemt ziedojumus no Parex, un es nezinu, vai tā bija sagadīšanās.
Beidzot uzzinājis no FSA Ernst and Young Global kontaktpersonas vārdu, es 2007. gada aprīlī piezvanīju. Ernst and Young Global atteicās runāt ar mani 2006. gada pārskata revīzijas laikā un ļāva Ernst and Young Baltics atkal izlaist pozitīvu revīzijas slēdzienu jau trešo kopš mana trauksmes signāla. Es piezvanīju kontaktpersonai Džinam Erbsteseram (Gene Erbstoesser) un ļoti nožēloju, ka neierakstīju šo zvanu. Es biju šokēts, ka FSA lika viņiem izpētīt situāciju ar Parex krāpšanas darījumiem, bet viņi atteicās runāt ar mani, lai gan es jau biju nelikumīgi atlaists no darba un bijis spiests atstāt valsti par informācijas sniegšanu viņiem. Erbstesers pastāstīja, ka viņi nedomājot, ka es meloju par krāpšanas darījumiem un ka vismaz daži no tiem noteikti atbilst patiesībai. Pēc tam viņš teica, ka Parex ir mainījies laikā no 2004. līdz 2007. gadam, un ieteica man vienkārši aizmirst visu šo situāciju (Denzila Sleida e-pasta ziņojums 2007. gada 26. martā).
2007. gada aprīlī beidzot ar mani sazinājās FIB kontaktpersona. Viņš rakstīja, ka uzzinājis manu vārdu Savienoto Valstu Tieslietu departamentā, kur tas saņemts no Savienoto Valstu Valsts kases. Tur savukārt tas droši vien uzzināts no Lielbritānijas FSA. Tā kā vairāki Savienoto Valstu vēstniecības Latvijā pārstāvji šo gadu laikā bija man pauduši nopietnas raizes par Parex, es cerēju, ka Savienoto Valstu valdība būs ļoti ieinteresēta beidzot atrast bijušo Parex darbinieku, kas ir gatavs atklāti runāt par noziedzību Parex. Mūsu e-pasta sarakste ilga vairākus mēnešus. 2007. gada oktobrī mani uzaicināja uz Savienoto Valstu vēstniecību Londonā uz veselu dienu ilgām sarunām ar FIB un Savienoto Valstu Tieslietu departamenta pārstāvjiem liecības sniegšanas formātā (Kurta Ronova e-pasta ziņojums 2007. gada aprīlī).
2007. gada septembrī iznāca Lato Lapsas grāmata "Tiesāšanās kā ķēķis". Tajā bija apkopoti telefonsarunu atšifrējumi. Tie skaidri liecināja par Parex bankas īpašnieka Valērija Kargina un bijušā ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa noziedzīgo saistību un Parex līdzdalību spridzināšanā. Grāmatā liela uzmanība bija veltīta arī VEF Bankai un Multibankai, šādi parādot visu triju bēdīgi slaveno banku saistību ar vienu juristu. Tas vēlreiz apstiprināja informāciju, ko es uzzināju 2005. gadā ka Latvijas Prokuratūra aizsargā naudas "atmazgātājus" apmaiņā pret kukuļiem. Man šķita šokējoši, ka arī pēc šīs informācijas publicēšanas Eiropas Savienība arī turpmāk atļāva Latvijas pārvaldītajām bankām atvērt filiāles visā Eiropā.
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
