NIEKI XXV

Krāmējoties pa plauktiem, atradu nodilušu, nosmulētu kāršu kavu, vēl padumjo laiku, nepilnu komplektu. Kaut kas noklikšķēja, un atmiņas arhīva bloks izmeta dažas perfokartes.

Vecomammu, Mammas mammu, nepieredzēju. Viņa nomira pāra gadus, pirms piedzimu, strauji un smagi — ar ļoti agresīvu plaušu vēža formu. Bija farmaceite, pēc kaŗa gan nestrādāja profesijā, kaut kas nepatika padumjo varai viņas diplomā. Beigusi LU vēl labu laiku pirms kaŗa. Vectēvs bija matemātiķis, jo veselība neļāva kļūt par ķīmiķi. Toreiz abi jaunieši ilgi cerējās, apprecējās pavēlu, tikai tad, kad pabeidza studijas. Vecāmamma strādāja aptiekā uz Tallinas un Tērbatas ielas stūŗa. Manuprāt, tā vēl tagad darbojas, sen neesmu tajā rajonā bijis. Ģimenei bija dzīvoklis diezgan netālu, Aristīda Briāna ielā, kas Tallinas ielas turpinājums. Kaŗa laikā Vecāmmama dzīvoja ar bērniem un vairs nestrādāja aptiekā. Bet vācu laikam noderīgā pazīšanās saglabājās. Vectēvs bija kaislīgs kāršu spēlmanis. No bērnības Valteros atceros, ka kungi citreiz piesēda pie apaļā galda kaimiņmājas virtuvē piektdienas vakarā un piecēlās no tā tikai svētdienas vakarā. Atceros spožos jaunu vienkapeiku torņus [spēlēja nieku — kapeiku punktā], tabakas dūmus un nesteidzīgās sarunas. Arī vācu laikā kārtis tika spēlētas, gan katru reizi pie cita kunga mājās. Saimnieka uzdevums un gods bija pagādāt arī kādu nieku alkohola. Vectēvs it bieži izmantoja pazīšanos aptiekā. Taču arī vācu laikā tīru spirtu tirgot drīkstēja tikai uz receptēm, bez receptēm tikai ar kādu zāļu piedevu. Pieķerts aptieķnieks varēja zaudēt ne tikai licenci. Tā nu Vectēvs stāv pie letes un gaida, kurmet iemērīs kortelīti spirta. Taisni tobrīd ienāk vācu patruļa. Aptieķniecei nekas cits neatliek, kā “pārvērst” pirkumu par zālēm. Piešāvusi, cik maz iespējams, kamparu. Patruļa paostījusi, tiešām zāles un devusies prom. Vectēvs vēlāk atcerējās, ka ar citronmiziņu un piegrauzdētu cukuru šņabis esot bijis tīri dzerams sanācis. Un visu nakti visi esot bijusi tik moži* un tik labi spēlējies…

Vēl par spirtu. Arī padumjo laikā bija periodi, kad nekas dzerams nav bijis nopērkams. Un ar spirtu bijis līdzīgi kā vācu laikā. Tā nu manam Papu darba ballīte [60. gadu pats sākums], kurai dzērienu bāzes spirtu sagādājis kāds kolēģis, kam sieva operāciju māsa. Ķirurģisko spirtu [brūču apstrādei?], īsti nezinu, kas tam bija klāt, bet plānotā iedarbība — pretsāpju un pretiekaisuma. Papus nav labi juties un īsti nav gribējis un tusiņu iet, taču Mamma pierunājusi, dejot ļoti gribējies. Abi viņi pie Veltas un Ilgvara Kalniņiem aš līdz starptautiskajai klasei balles dejās bija uzdejojušies. Ballē Paps pa druskai iedzēris šķaidīto spirtu un sajuties varen labāk. Bet tas viņam gandrīz maksāja dzīvību. Vēlāk izrādījās, ka sliktās jušanas bijušas no aklās zarnas. Taču ķirurģiskais spirts izjauca simptomu ainu, proti, Papum bija asimptomātisks apendicīts, ar plīsumu un jau laikam līdz peritonītam. Ātrie atteikušies ņemt, jo nav simptomu. Tikai Mammas kā ārstes uzstājība nogādāja Papu uz operācijas galda. Laikam pēdējā brīdī.

* Kamparu un tā atvasinājumus izmanto medicīnā sirds muskuļa stimulācijai.