NIEKI XV

Vecais vārnis kļūst vecs, cekuliņš un fraka gan vēl tīra un kopta, bet to var sajust, kad izlieku pagalmā bļodiņu ar nelikvīdiem, kāds gaļas gabaliņš, zivju ādas, desa dorblū vecumā. Mēs esam seni draugi, un es reizēm, ja ir brīvāks brīdis, pastāvu netālu, uzsmēķēju, kurmet vecais kungs ar kundzi paēd un atlikumus aiznes noglabāt pieliekamajā. Jo pēdējos pāra gados ir mainījusies arī putnu sabiedrība pagalmā. Kaimiņos nozāģēja lielo kļavu [mums apm. 20 maisu mazāk lapu, ko vākt], tā zaudējām otru solīdo kaimiņu vārnu ģimeni, kas bija tur deklarēta. Tās vietā ieklīst nekaunīgi kosmopolītiski jaunuļi no Jomas ielas — kovidkrīzes sekas, jo pusdvesdama sabiedriskā ēdināšana un atpūtnieki vairs nerada pietiekošu un pierastu barības piegādi, kārnie, nekaunīgie pelēkspārņi ir iztramdījuši arī zvirbuļu koloniju, nu vairs mums tik pāra ligzdas korēs, kur tie netiek klāt. Kopš aizgāja pa peļu astīšu taku mūsu sētas senkaķi, arī citiem putniem tramīgi — jaunkaķi vairs nav rāmi draudzīgi, bet ziņkārīgi, strauji un medīgi. Žagatu pāris atlidojis kādu laiku sēž uz kaimiņu jumta, vēro un tad steidzīgi inspicē kompostkasti. Arī sīļi un citi mazāki putniņi kā tādi mazbērni vairāk garspurdz garām, nekā viesojas. Tikai dzenis, kad atlido, kā tāds plakanzemists kaļ un kaļ .. šamējais dzīvo citā plaknē.

Vasaru vārnu pāris bija izperējis tik vienu jaunuli. Mūsu sētā [kā parasti] bija bērnudārzs un skola. Kaķi saprata, ka jāturas pa gabalu. Taču vecajiem nebija nekāda stresa, kad jaunuli, kas bija drusku sapinies spārnos un kājās un netika uz šķūnīšjumta atpakaļ, es izķēru un uzliku augšā. Citas vārnas mani būtu noskalpējušas.

Vienu dienu atkal izliku saulītē uz bruģa pilnīgi jaunu Wilson tenisbumbiņu. Senāk vārnutēvs atlidotu un paspēlētos. Tagad nolaidās, soļiem, nevis lekdams, piegāja pie bumbiņas, vienu reizi ar knābi ieripināja .. un aizlidoja. Vecums, ne da spēlītēm viņam.