par tālmācībām

ļoti man patīk tālmācības. vairāku iemeslu dēļ.

viens - kinderi ir spiesti reāli urbt tēmu un tamborēt uzdevumus bez skolotājas priekšā teikšanas un tāfeles, no kuras vnk norakstīt materiālu burtnīcās. ir PAŠIEM jāmācās.

otrs - ļoti labi var sekot līmenim, ko saprot, kur iebremzē.

ja sēdēt ar katru kinderolu individuāli, tad es teiktu, ka viena mācibu gada laikā varētu izņemt vairāku klašu vielu. turklāt, izdarīt to vēsā mierā. un to es nesaku, lai kaut kā skolu nonicīnātu vai skolotāju darbu, galīgi nē. bet ja vienam sīcim velta uzmanību, materiālu var izņemt gan skurpulozi, gan vienlaicīgi arī ātri. klasē tā nevar, jo klase var iet uz priekšu tikai tik ātri cik lēnākaie skolnieki tiek līdzi un cik izglītības ministrija ir saplānojusi attiecīgajam gadam. ātrāk nevar.

diemžēl, ir bērni, kas konkrēti iebremzē priekšmetos. bet cits bariņš iet cauri vielai kā tvaikamašīnas. neviļus zogas galvā doma par privātskolām. interesanti, cik lielas klases tajās? būs jāpapēta.

bet materiāls ir labs un man patīk, kā ir grāmatās un darbaburtnīcās izplānots un kā ir izveidota saistība starp dažādām disciplīnām. krievu laikā šitāda materiāla ar kuru mācīties nebija. un klasē mums bija nevis padsmit un starp 33 līdz dažā gadā 40 papuasiem vienā klasē.

kad es pirmo reizi iegāju skolā savai pelei pakaļ, vēl pirmajā klasē, es domāju, ka esmu nonācis āfrikas savannā. krieviski ir tāds vārds - "gul", skaļs fona troksnis no dažādām skaņām, it kā bizotu antilopju vai zebru bars. un tie papuasi bizo. lielākie iet, ok, bet sīkie vnk NESAS! es stāvu gaiteni, paceltām rokām, lai skrienošās jauno klašu zebras mani nenones, jo tā vien liekas kāds tūliņ ieskries ar galvu man sānos vai kulē ar galvu. jo daudzi skrien... atmuguriski. bet vēlāk cilvēks pierod. tiem kinderiem laikam ir kaut kāda sestā maņa, ka viņi tomēr neieskrien stenderēs un lielajos. es atceros kaut ko līdzīgo no krievu laikiem, kad bija pusdienas. tas bija kā bērnu lavīna, kas pludo lejā pa trepēm. mana skola rīgā bija viena no lielākajām "republikā", kaut kā štoļi 8 tūkstoši bērnu vai? kaut kāds psihisks skaitlis. kad pirmais septebris mums bija, tad lielais stadions pilns - nav kur beigtam kaķim nokrist.