kapi

Jau kuro reizi satieku viņu kapos.Var jau būt, ka kapi nav īstā vieta romantiskām apcerēm, tikai vienīgi sievietes spēj tik daiļi uzvesties ierobežotā telpā.Ar telpu domāju nelielu klinteņu norobežotu teritoriju ar divām kapu kopiņām, uz kurām par spīti visām pūlēm nekas lāga nav audzis izņemot pienenes.Es to labi zinu, jo pat slikta saule izdedzina visu, ja kārtīgi netiek aplaistīts,

Viņas redzamā ķermeņa daļa virs klintenēm...Šūpojoties šurpu turpu spēja pacelt debesīs dvēseli. un ne tikai to.Lika noticēt Dievam, teikt paldies, ka devis man redzi.Citādi viss būtu jāsajūt tikai caur tausti.Nu iedomājieties aklo staigājot pa kapiem un čamdot ravējot izstutētās pakaļas...Kaut kā muļķigi liekas, vai ne?

Bet viņa bija tik pievilcīga pat tad, kad iztaisnojās un pagrieza seju pret mani.Kad palūdzu palienēt kaplīti./kā jau visiem zināms, kaplīšus var aizņemties pie katras trešās kapu kopiņas/Viņas vaigos nebija sērīguma, rūgtuma un pat kosmētikas.Tas nozīmēja tikai vienu - man šodien būs diēta.Nekā taukaina, tā teikt.

Kam jums kaplītis?Un ko vispār šeit darat?Jautājums pārsteidza mani nesagatavotu.Kā sniegs pirms ziemas riepu uzlikšanas.Neviens normāls vīrietis nekad nesāks iepazīšanos ar vārdiem "man baigi iepatikās TAVA pakaļa".Pateicu pirmo, kas pagadījās uz mēles - ta neko īpašu.Vienkārši čamdu zemi, sāku lēnām pierast...

Pierast pie kā?/viņas sejā pavīdēja dzīvībai līdzīgas notis/Un tad es sevi vairs nespēju savaldīt.Palūdzu aizdot vēl arī grābekli.

Iespējams ir lieki stāstīt, cik pamatīgi viss tika sakopts.Rokas vēl joprojām jūt smagos nesamos līdz pašvaldības nodrošinātajiem zaļo atkritumu konteineriem.Un tāpēc tagad, kad rokas piekūst, vienmēr atceros kapus un grābeklīti.