mazliet tās muzejnakts iespaidā ...

pogo  ievas,
lakstīgalas  zied,
tikai  dzeguze  klusē,  
laikam  biju  Gaujai,
nepareizajā  pusē ...

Pirms dažām dienām atzīmējām  vārdiņu - Maija.  Kapacitatīvs vārds. Vārda anatomija:   Noliekam malā pirmo  burtu - Aija, vēl vienu - atlikumā Ija, vēl vienu burtu - Ja, par  nosacījuma partikulu laikam to sauca, sava veida noteikums,pat ultimāts, lai kaut kas realizētos ...   Un beigās paliek viens pats A.  Dakters to sirdzējam izrunāt liek, bāzdams tam mutē karotes kātu ( gandrīz uzrakstījās - karoga kātu ).   Bet  ne  par  to ...

Maija. Turaidas Roze.  Leģenda visiem zināma.  Vismaz dzirdēta. Katru gadu augšā kalnā,muzejrezervātā, Maijas  diena tiek īpaši atzīmēta,  arī šogad. Seni  šie notikumi. Kā bija īstenībā, to vairs nezina neviens, gadu simti  leģendas noglancē, piepucē tās  kā smilšpapīrs, padara ausij un sirdij tīkamas, laikmetam atbilstošas ...

Šodien  vairs pārāk nenosodu  Jakubovski par to,  kas  notika alā ,  tas Pārpratums  Dramatisks. Šis karakalps šķietas daudz mērķtiecīgāks , vīrišķīgāks un jūtās patiesāks  par  dārznieku Viktoru.
Jakubovskis  nevilcinoties  sekoja savai  Maijai, un satika viņu, satika  tur - aizsaulē ....
     Bet  dārznieks Viktors  paskuma un  droši vien aizbrauca  atpakaļ uz  savu  Vāciju, apprecējās,  vecumdienas  pavadot daudzo mazbērnu pulkā ...
Dārznieks Viktors mīlēja  -  ziedus ...

Pēc  lietus tomēr saklausīju dzeguzes, pat vairākas,
šovakar Pārdaugavā kāds  kalns,
palicis bez  sava  vārda ...


leģendas variants