Braucam uz kāziņām – juhū

Autortiesības rezervētas - Martai Kukaranie ! ;) [skat.attelu]

=================================================

Kad man piezvanīja un pateica, ka mazliet jāuzdzied kāzās, nopriecājās – nu re, riktīga vasaras štelle! Kolēģim bija uzticēta tāda kā vakara koordinatora/vadītāja loma, tā kā viss solījās būt smuki un galu galā romantiski. Labs laiciņš, kompānija, cerams, arī kolosāls jaunais pāris…

Interesanti šķita tas, ka laulības ostā stūrē latviete ar īru, bet kāzas rīko krievu kāzu aģentūra. Uzstādījums – pēc iespējas vairāk angļu vārdu, dziesmu, joku, izteicienu, jo līgava pāranglinskojusies līdz stadijai, kad latviešu mēle ausīs griežot – tāpat kāzās vienīgie latvieši būšot tikai vistuvākie radi no līgavas puses – mamma un opaps, tā kā nav vērts ar latviešu valodu iespringt. Mazliet neomulīgi lika justies vienīgi tāds sīkums, kā scenārija neesamība, jo aģentūra to atļāvās ierindot kategorijā „uz vietas visu izlasīsiet”, Tiesa, uz A4 formāta bija uzmests tāds samērā brīvs pasākuma īsais plāns ar pāris neskaidras izcelsmes aktivitātēm, piemēram, „viktorīna”, „sveču ceremonija”, „smilšu rituāls”. Vēl būšot tad arī pāris spēles, bet sīkāks apraksts tiks iesniegts galapunktā.

Sazvanoties ar organizatori vārdā Uļjana jau atrodoties svinību vietā, noskaidrojas, ka dāmai ir „očeņ boļšoj paraļeļnij pasākums” Jūrmalā, tāpēc viņas uz vietas neesot, bet pievienosies ap deviņiem vakarā. Mūs sagaidīšot viņas pārstāvis Oļegs, Mareks, Timotijs vai tamlīdzīgi. Pārstāvi visā svinību teritorijā tā arī nesastopam, secinām, ka viņš ir bijis tāds kā Uļjanas iedomātais draudziņš un mēģinām atrast sev vietu. To arī sev sameklējam – smuks viesu nama numuriņš, viss kā pieklājas. Pa ceļam vēl mums par lielu pārsteigumu satiekam latviski runājošus kāzu viesus, kuri neapmierināti sarauc pieri, uzzinot, ka uzsvars tiks likts uz anglisko galu, jo latvieši būšot vismaz 50% no viesiem. Tas pat labāk, nodomājam un iekļaujam repertuārā arī latviešu dziesmas.

Pēc pusstundas sākas neliela panika – īsajā scenārijā melns uz balta rakstīts, ka balodīši ar svītu jau septiņos sēž pie galda, septiņos divdesmit jau izskanējušas pāris anekdotes par jauno pāri un tad seko mistiskā, bet daudzsološā sveču ceremonija. Uļjana pa telefonu ir steidzīga, batereja sēžoties, laika neesot, viss, kas nav skaidrs – svītrojams ārā. Scenārijs kaut kā nav līdz galam uztaisījies, līgava pati vainīga, nav apstiprinājusi. Vienīgais, kas varētu saglabāties – smilšu ceremonija – sabērsim kopā zilās ar rozā, simbolizējot jaunas kopdzīves sākumus. ”Vi že zvezda, improvizējiet!” saka Uļjana. „O čom?” prasa vadītājs. „O svaģbe.” Un punkts.

Apstulbuši blenžam pa logu, gaidīdami kāziniekus. Gaitenī dzirdam viesu nama saimnieces šķendēšanos un solījumus nogalināt visu aģentūras kolektīvu. Citādi viss vēl klusi un mierīgi, daži par ātru atbraukušie laiskojas turpat zaļajā zonā, sūcot alu un skatoties pulkstenī. Zālē mēģina otrs muzikālais kolektīvs, jāspēlē speciāli pasūtītā dziesma pirmajai dejai. Fū, nu vismaz kaut kas ir noorganizēts. Vējelis ik pa laikam parauj uz augšu un sastumj čupā sarkano paklāju, kam cēli pie ieejas būtu jāsagaida jaunais vīrs un sieva. Pa virsu pabiezā kārtā šurpu turpu lidinās nezināmas izcelsmes tumši brūni gruži. „To tā dāma te no rīta divpadsmitos sabēra, tās bija rožlapiņas. Viņai nebija laika, esot jāskrien projām, teicu jau, ka līdz vakaram nekas saulē pāri nepaliks, bet vai tad es te kaut ko organizēju…” rokas noplāta saimniece. Jautājumu nav.

Satraukums pieaug. Ieraugām, ka jaunais vīrs un sieva jau ieradušies. Ceram uz vedējiem, bet pēc brīža noskaidrojas, ka šajās kāzās tādu nav, bet ir trīs līgavaiņa brāļi un līgavas māsas. Kur viesu sagaidītājs, galda plāns + kartes, vāzes puķu kalnam? Galu galā – KĀ SAUC JAUNO SIEVU UN VĪRU?

„Man galva kūp, zeme deg, rokas trīc” - tā varētu raksturot kopējo performeru un vadītāju izjūtas konkrētajā brīdī. Tas, kurš rakstījis, šīs rindas, noteikti bija paredzējis arī šīs kāzas. Pacelt cepuri un aizlaisties? Cilvēkiem tomēr tāda kā īpašā diena, tādi kā dzīves nozīmīgākie svētki. Nu, nevar! Aptuveni 40 minūtes nekas nenotiek, viesi mīņājas, ik pa laikam paglūn uz namu, kur vajadzētu būt klātiem kāzu galdiem, aizdomīgi pēta abas reiz tik cēlās, bet nu jau novītušās ziedu kompozīcijas pie ieejas durvīm. Vārdu sakot, visi grib ēst. Līgavainis paspārda sarkano paklāju un ienāk iekšā painteresēties, kas notiek un tā. Uzzinājis, ka nav neviena no organozatoriem un šobrīd notiek tāda kā kāzu glābšanas plānošana, viņš jautā pēc „alcohol room”. Pēc minūtes no Uļjanas atnāk īsziņa: pāri saucot (pieņemsim) Elga un Selindžers. Jā, paldies, jau iepazināmies.

Kad šķiet, ka arī pārējiem vajag „alcohol room”, durvis atsper vaļā viens no līgavas brāļiem un sāk vadīt glābšanas akciju. Es galvā savelku līdzību ar Brūsu Villisu un „Cieto riekstu”, viņš ir apņēmības pilns un gatavs iesaistīties it visā. „Tā, stop! Nemeklējam vainīgos, mēs to varam, mēs spēsim. Tā, kas mums ir? Nekā nav? Arī tas ir daudz!” Mūsu plānošanas akcijā iesaistās arī līgavas māte, kura ik pa laikam sola, ka „vairs nevar” un „tūlīt paģībs” jo kaut kas tāds, protams, nav pieredzēts tieši nekad. Pilnai laimei ienāk arī pati līgava un garlaikoti spoguļojas numuriņa lielajā spogulī, jo tā ir pirmā reize, kad viņa sevi šodien ierauga. Es tikai blenžu viņas elektro baltajā smaidā un domāju, kaut man būtu tāds…

„Meit, nu kur tu to aģentūru izraki!”, tā māte.

„Internetā. Bija baigi foršās bildes,” tā meita.

Aģentūra saucoties „7 Sky” . Laikam domātas septītās eiforijas debesis. Tādas tad būs jācenšas šovakar aizsniegt. Man ienāk prātā tomēr jaunlaulāto dāmu no istabiņas izdzīt, jo kaut kā tak nesmuki, ka redz to virtuvi, bet ko nu vairs, vienojamies – lai viss būtu kārtībā, līgava „spēlēs līdzi”. Deal.

Kopīgas vienošanās rezultātā tiek izsmieta un izsvītrota rozā un zilo smilšu ceremonija. Vienoajmies par dažām uzrunām un vairākiem tostiem pēc kārtas, lai viss ātrāk šķistu pilnīgi vienalga. Mamma runu neteiks, nu nerunās un viss, bet opaps esot sagatavojies. Paldies Dievam! Īru tēvam arī dos vārdu, bet tiekam jau iepriekš brīdināti, ka neviens tāpat neko nesapratīs, jo vecā īra anglenes izruna esot graujoša. Īsāk sakot, sākam.

Foršākais tomēr šajā visā ir tas, ka līgavu, šķiet, katastrofa nav satraukusi ne mazākajā mērā, jo, galu galā, viņai visas ierastās latviešu tradīcijas ir nesimpātiskas un visādas citādas muļķības esot jau pa ceļam uz šejieni izbaudītas. Vienīgais raižpilnais teikums, kas ik pa laikam atskan no skaistules mutes ir: “Baby, my boobs are falling out!” (Bēbi, mani bumbuļi krīt laukā!). Līgavainis gan izšņāc terminatora cienīgas frāzes. Piemēram, “I will kill her!”, ar to laikam domādams kāzu rīkotāju.

A la Brūs Villis noorganizē viesu sadzīšanu pa vietām un galdiņiem. Tā kā nav galda karšu, pieaugušie sasēžas pie bērnu galda un sāk šūmēties, kas tās par tizlām sulām un uzkodām, bet tas ātri tiek atrisināts. Līgava pārsteigta tomēr secina, ka uz galda salikti milzīgi ar ziediem rotāti svečturi, tomēr sveču, nez kapēc, tajos nav. Toties uz galda ir mazākas svecītes, kuras izrādās oficiantiem nav ar ko aizdedzināt, jo visi, ņiprie malacīši, ir nepīpētāji. Tātad 10 sekunžu darbs pīpmaņiem, un viss deg.
Dīdžejs ir piemeklējis visadas fanfāras un gongus, lai pasākumam piešķirtu svinīgu gaisotni.
(Ā, starp citu stāsts par dīdžeju. Viņš šito kāzu aģentūru zinot, sieva senos laikos arī vienā pasākumā dziedājusi. No 30 māksliniekiem samaksāts tikai viņai. Jē! Mums tāda skaista nojauta, ka mēs arī šobrīd piedalāmies labdarības maratonā).

Un tā visi pieceļas un ienāk Misters Tāds un Misis Šitāda. Viss no šā brīža pilnīgi cool. Runā opis, kā jau solījis, gari runā un smuki runā, līgavainis smaida it kā kaut ko saprastu, bet nu galvenais būt pieklājīgam. Tulkot nav vērts, jo pa vidu ir dzeja. Tad ir īru paps, bet to nav vērts tulkot, jo nesaprata laikam arī paši īri. Kaut gan tas jau bija tik tāds viens teikums nepaplašināts. Viņiem laikam citas tradīcijas.

Tosti, ēdamais, pirmās dziesmas. Mēs dziedam latviski. 80%-iem pa lielam pofig, jo gribas ēst, pārējie vai nu nesaprot vai plaudē līdzi. Diezgan ātri ir skaidrs, ka visādas viktorīnas te būtu liekas, jo tosti aiziet viens aiz otra, visiem sāk kļūt interesanti tāpat. Visinteresantākais ir galdiņš “tautu draudzība”. Tur sēž dāma no Gruzijas, dāma no Tasmānijas, ģimene no Arābu Emirātiem un daži īru kundziņi. Pīpētāju bariņā pie ieejas noskaidrojas, ka viesu vidū ir arī pāris, kuri, piemēram, apprecējušies Lasvegasā. “Nu jā,” saka meitene, “mums šitādas kāziņas izpalika, apprecējāmies Kautkādātur kapelā, ir tikai desmit bildes, no kurām neko neatceros, jo šausmīgi raudāju.” Bet pāris sirsnīgs, laulība laimīga. Tas tak galvenais.

Kaut kad pa burzmu līgava tā, starp citu, pajautā kur tā apsolītā burbuļu mašīna. Pēc mūsu kolektīvā spurdziena, kurš te ar burtiem nav uzrakstāms, viņa atmet ar roku un iedzer vēl šampanieti.

Mamma atceras, ka vēl ir tāds štrunts kā kāzu torte. Mums Uļjana ir pieteikusi – tas viss būs 21:00. Lieki piebilst, ka tam sen neviens vairs netic, bet mamma paziņo, ka nodrošinājusies jau ar diviem iepriekš pasūtītiem kliņģeriem, jo nojautusi kaut ko nelāgu…

Nonākam līdz vietai, kur pāris dejo savu 1.deju. Pēc tam beidzot varēs dejot arī pārējie, bet zāle ar galdiem tik pilna, ka dejām palicis pavisam mazs placītis. Situāciju glābj viesu nama saimniece, kura ar asarām acīs paziņo: “Man tikko zvanīja firma, no kuras esot izīrēti galdi. Pusnaktī savākšot. Vot tad gan būs, kur dejot!” Mēs nespējam noticēt, bet laikam tomēr esam nokļuvuši īstā Naša Raša sērijā…

Pats par sevi saprotams, ka graujošā informācija par galdiem netiek izpausta ne radiem, ne Elgai un Selindžeram. Pāris gatavojas pirmajai dejai. Viesi tiek atkal sadzīti vienkopus un visi gaida. Īpašā mīlas dziesma skanēs pilnīgi dzīvajā, pavadošais sastāvs kaujas gatavībā, bet jaunais pāris vēl mēģina soļus koridorā.

Jūs, ko, tas nebūs nekāds oldskūlīgs un nestilīgs un pēc naftalīna smirdošs valsis! Selindžeram vai nu ir bijis pamatīgi uzkāst uz visiem trīs mēģinājumiem kaut kur mājās vai arī vienkārši ir tā slimība, kad skaitļi jūk un līdz četri skaitīt ir pārāk tālu. Bet līgava ir neatlaidīga. Pieturot falling-out-boobs, viņa dresē: “Baby come, baby go, one-two-three-four!” (Bēbi, nāc, bēbi, ej, vien, divi, trīs , četri!” Kad jau reāli zb gaidīt, viņi izlemj, ka nobrieduši iznācienam.
Un tad tas sākas. Es domāju, ka mierīgi varēja maukt kroņa danci bez mēģinājumiem, jo Selidžeram visa horeogrāfija, izskatās, tik un tā bija baigais pārsteigums. Elga nenogurstoši regulēja, un pat es, stāvot 3 metrus no deju plača, dzirdēju: “Baby, on your knee!!!” (Bēbi, uz ceļa!). Un Elga lepni tipināja apkārt.

Sapratu, ka tas būs gari, un izlēmu iet izmest loku pa teritoriju. Kamēs es tā vazājos, pie mājas piebrauca busiņš, no kura nedroši izkāpa vīrelis apbružātā apakškreklā, šorteļos un izļurkātās gumijas iešļūcenēs. “Ģevuška, a svaģba ta zģesj?” Ou, nē, kas tas tāds, ne jau līgavas zaglis!
Esot čaļi torti atveduši, organizatore ceļu pateikusi nepareizu, stundu maldījušies. Nu, šitā jau ir laba ziņa, skrienu ziņot Brūsam.

Līdz tam deja beigusies, visi atkal izsprāguši ārā. Pulkstenis tieši 22:00. No mūsu dārgās Uļjanas, protams, ne smakas, bet dāma paceļ telefonu. Braucot jau no Jūrmalas. Tai gan ir iekšā, es viņas vietā sen ar visām pekelēm būtu jau kaut kur vismaz Nairobi.
Šampis ir lijis ne pa jokam, šādi un tādi ļaudis vairs īsti pilnīgi visu nesprot, līgavai mazliet solis metas. Vakara vadītājs jau principā nopelnījis sev medāli, jo viesi pat piedalījušies kādā varen jautrā rotaļā, kurā iesaistījušies visi internacionālie viesi. Uļjanas piedāvātā improvizācija godam nostrādājusi.

Saceļas mazs nesmukums – ar pompu un augstu uzmestu lūpu mājās aizbraucis opaps. Mazmeita esot kāzās parāk vaļīga, karinās kaklā vadītājam, pārāk cieši pieglaudusies, pārāk dziļās sarunās iegrimusi… Viņa tak tagad precēta – un vīra klātbūtnē! Elga sašutumā ārdās, bet Selindžers mierina savu jauno sievu, cenzdamies iegalvot, ka “no, you’re not a whore, baby!” (nē, tu neesi, padauza, mazā!).
Seko arī maza viesu greizsirdības scēna. Tasmāniete mazliet paspēlējusies ar mēlītēm ar gruzīnieti. Nu mazums, ko dara vasara un daži pastingraki kokteiļi… Īru draugs nespēj uz to skatīties un nopietni apvainojas. Un kāzās jau ir par divām padauzām vairāk.

Pa to laiku misējies arī līgavai – pārāk sirsnīgas sarunas laikā, viņa netīšam ieslidinājusi mēlīti sava sarunu biedra (ne vīra) ausī. Labi, ka neredzēja neviens, izņemot mūs…

Visiem par lielu atvieglojumu flirts neturpinā, jo līgavas uzmanība ir jau visai nenoturīga, un viņa steidz čalot ar citiem viesiem. Boobs vairs netiek īpaši pieskatīti, tāpēc laiku pa laikam skaisti izgāžas virs kleitas. Lai nu kā, vismaz jaunajam pārim līdz šim viss šķiet tīri ok. Ka Uļjana jāsit ar dubļainu (khm) mietu, ir skaidrs visiem, bet tas šajā vakara vairs nav primārais uzdevums. Sazvanoties ar organizatori, kura ir “jau ceļā”, bet kavē aptuveni stundas divas, noskaidrojas, ka priekšniecīte mazuliet piemelojusi – pie mums tomēr steidzas asistentu komanda, Uļjanai nav laika. (Tātad tomēr apsvērusi domu par Nairobi).
Pienāk brīdis kāzu tortei. Mazs sīkums – svinību zālē uz galda aizmigusi tasmāniete. Blakus šķīvjiem glīti stāv saliktas viņas zelta kurpītes, bet baltais galdauts nopietni samircis izgāztajā sarkanvīnā. Daiļava delikāti tiek noņemta no trases, un svinīgā koptortes griešana var sākties.

Līgava ar nepacietību gaida savu metru augsto un dažus simtus latu vērto Holivudas torti, bet, ieraugot trīsstāvīgo, bet pilnīgi parastu maksimums 45ls vērtu trīsstāvu kūciņu, uz brīdi zaudē valodu (cenas nojaušu, jo tikko par līdzīgu summu drauga dzimšanas dienai pasūtīju par dažiem kilogramiem vieglāku konditorejas brīnumu). Šķiet, ka lielo nazi Elgas rokās tagad dot ir bīstami. Selindžeram kūka noteikti nav prioritāte, bet ja vajag, viņš gatavs cīnīties. Dīdžeja uzliktās fanfaras tortei par godu skan mazliet ņirdzīgi, jo tie, kas nezināja, ka ienes torti, to varēja arī īsti neieraudzīt. Visu atrisina vēl šampanietis, ar ko noskalot šoku. Pirmais gabaliņš tiek mīļi iesmērēts vadītājam sejā. Šādu tradīciju es nezināju, bet pieņemsim, ka tas pa īru modei. Tā, arī tas nu darīts, visus atkal velk uz āru, jo vakara gaiss spirgtāks un dejas iekštelpās kaut kā šovakar cieņā ir apmēram cilvēkiem pieciem.

Te pēkšņi notiek kas negaidīts. Daļa viesu metas uz tuvējo viesu namiņu, kur atrodas ciemiņu guļamistabas. Kautiņš! Karstasinīgais īrs, tas, kurš skaistās tasmānietes draugs (esot gan kopā tikai divus mēnešus), sastapis to vienā numuriņā ar vēl divām daiļavām – iepriekš minēto bučelīgo gruzīnieti un kādu latvieti – un sadevis, viņaprāt, izvirtīgajam sieviešu trio pa tāsi. Skatu neredzēju, kopējos miesas bojājumus nespēšu novērtēt, vienīgi gruzīniete vakara gaitā taustīja uzdauzīto lūpu un aci, tomēr tas viss ir tikai vēl procesā, un ar zilu seju un zelta zivtiņas lūpām viņa staigās nākamjā dienā. Kauslīgais īrs tiek padzīts no svinētāju kopienas, viņam piespiedu kārtā jādodas uz lielpilsētu, jo tādu nesmukumu neviens nevar piedot. Tā kā līgavainis zina, ka tuvākie prombraucēji esam mēs, mums tiek mīļi palūgts savākt grēkāzi līdzi. Es jau sāku domāt par cita mājupceļa transporta sariktēšanu sev, jo aptuveni stundu aizmugurējā sēdeklī riskēt dabūt pa aci no sieviešu nīdēja es galīgi negribu.

Te sētā ieripo maza, balta mašīnīte – ha ha haaaaaaa! Organizatoru pārstāvji. Nu, nu, nu. Brūss Villis ātri rauj vaļā mašīnas durvis un grib noskaidrot attecības, bet autiņā divas saburzītas dāmas uz četrdesmit, kuras “nav gulējušas divas dienas” un par Uļjanas brīnumdarbiem sīkumos neko nezina, tikai atvedušas māklsiniekiem naudiņu, kas pēc līguma, starp citu, jau “samaksāta”. Nevienu nepārsteidz, ka atvestā summiņa izrādās mazlietiņ par īsu, bet līgavas mamma intensīvi plivina līgumu – “Ar jums ir cauri,” viņa saka. Līgavainis pasaka tikai vienu teikumu, apzinoties savu šīvakara nespēju koncentrēties: “Be ready for me tomorrow!”. Gluži kā Švarcnēgers ar savu “I’ll be back!”

Kaut kādā brīdī es saprotu, ka pulkstenis jau krietni pāri pusnaktij, bet galdus tā arī neviens nav likvidējis. Mūs aicina palikt, jo kopā, galu galā, ir jautri, bet mēs esam spiesti atteikt, nākamā arī svarīga diena. Plāns par kaušļa vešanu uz mājām mainās, jo mūsu mašīnā jau slēpjas iekaustītā gruzīniete, kura nolēmusi turpināt vakaru Rīgas pižonīgajā klubiņā First Dacha – tur gaidot puiši no Pitjera (tipa Sanktpēterburgas). Atvadāmies un apskaujamies ar viesiem, kuri turējušies godam un ar kuriem jau nodibināta tāda kā draudzība, un neuzkrītoši, metot līkumus, lai mūs nemanītu sieviešu sitējs, ielecam auto un braucam uz mājām.

Mājupceļš izvēršas visai interesants. Gruzīniete ir iesildījusies ar garšīgiem dzērieniem un kautiņa iespaidā emocionāli uzkarsusi. Uzzinām daudz par viņas dzīvi – pieprot sešas valodas, arī latviešu (kurā arī dāma komunicē ar dažādiem kolorītiem krievu valodas iestarpinājumiem), vīrs skandināvs, bet šobrīd viņš viņu neinteresē, plāniņš pēc divām dienām braukt uz kādu no krāšņajām pundurvalstiņām, kur priekšā jau gaidīs draudzene. Bet pirms tam viņa noslaucīs no zemes virsas īru, kurš viņu tik bezkaunīgi piesmējis. “Kur gruzīns gājis, tur īram vietas nav!” tā mūsu pasažiere. Atklājas, ka arī Otello pamatīgi norāvies no mūsu karstasinīgās jaunās dradzenes – iedzīvojies pat dažos salauztos pirkstos.
Mēs ceram un ticam, ka mums briesmas nedraud.
Tiek atklātas arī dažādas jaunā pāra dzīves detaļas, pārsteidzošas, bet pārāk privātas, lai es te tā tagad stāstītu. Mūsu gruzīniete ir viesis no līgavas puses un prognozē šai laulībai tieši divus gadus. “Nu labi, to gadu es tā pieklājības pēc pieliku – vispār gads, ne vairāk,” cieti noskalda gruzīniete. Mēs tomēr ģimenes lietās nejaucamies un ne mums spriest. Iebraucot Rīgā, jau esam labi draugi un saņemam uzaicinājumu piedalīties tādā kā draudzīgā grupveida seksā, bet pieklājīgi atsakāmies, jo rīt tiešām svarīga diena, un meitene ir ļoti saprotoša. Viņa turpina savas gaitas elitārajā klubā, bet mēs – smuki pa mājām.