Tiem, kas apnikuši gaidīt?

Gadus piecpadsmit atpakaļ dzirdēju pa radio Alfrēda Dziļuma pasaku krājuma ?Dieva dārzs? lasījuma fragmentu. Tik smeldzīgi zināms meža vidus pagalma dzīves apraksts?

Kopš tā laika, būdama grāmatu veikalos, par pasaku krājumu vienmēr apjautājos. Nesen, ieejot ?Valtera un Rapas ? tirgotavā Rīgas autoostā, skatos- zaļa grāmatiņa ar Kūmiņu uz vāka!:) Kopoto rakstu 22. sējums.:) Atlika vien aiziet līdz bankomātam pēc skaidra ūdentiņa jau nu nē, bet naudiņas!:)

?Vasara jau klāt. Izcirtumos smaržo plaukstošie bērzi, jaunajās audzēs stīgo pret debesīm slaidas priežu kosas, bet starp ganību ciņiem košās bezdelīgu actiņas samirkšķinās ar sauli. Zilganās debesis virs Dieva dārza klajumiem vizuļo kā dzidrs stikls.

?pēc pāris dienām mazie zvirbulēni izšķiļas. Ligzdā kūņojas gluži kaili vārgulīši, tomēr abiem večiem prieka diezgan. Tajā rītā Čiepsts lēkā pa alkšņu zariem tik apreibis, it kā pats pirmo reizi ieraudzījis sauli. Bet cik ilgi priecāsies? Piecas platas mutes gaida mīkstus tārpiņus. Un Čiepstu pāris naski jož uz sakņu dārzu, kur saimniece strādā ar lāpstu, pēc tam uz kūts priekšu, kur zem gružiem slēpjas mīksti balti kāpuri.

?Skrien šurp, skrien šurp!? Čiepsts sauc sievu no kāpostu lecektīm, citreiz no klēts kāpnēm, bet reiz viņš pat iemaldās Siliņu istabas augšā.

?Čiep, čiep, nu ir liet!? viņš izložņā pērnās zāļu tējas, kas saišķos pakārtas pie spārēm, viņš izčabinās pa pirts slotu lapām, veikli noķer apdullušu mušu un pēkšņi ar lielu troksni aizspurdz  caur izsisto loga rūti.

?Mūc, Junkurs!?

No runča jāuzmanās. Kā viņš zveirē ar zaļganām acīm! Nenoķēris zvirbuli, viņš nolien gar ēkas pakšķi lejā un, pašapzinīgi paceldams asti, aiziet līdz ozolam. Brīdi patrinis cietajā mizā nagus, viņš veikli uzskrien kokā un iebāž ķepu strazdu mājas durvīs.

?Čiep, čiep, ko viņš dar?, ko viņš dar??? zvirbuliene saceļ traci.

Strazds to izdzrdis, pamet arājus uz lauka uz izmisis atskrien mājās. Uztraukumā slieka izkrīt no knābja.

?Fit, fit, laupītājs!?

Bet Junkurs neliekas par putnu klaigām zinis. Viņš saīdzis grābstās ar asajiem nagiem tumsā, tomēr velti- caurums par augstu, ķepa par īsu.

?Fit, fit, palīgā!? strazds izmisis kliedz.

Arī Čiepstiene pielec nelietim tuvāk un draud cik spēka: ?Nost, nost!?

Vecais zvirbulis lēkā zem ozola ar abām kājām un, kaklu staipīdama sauc: ?Nevelcies klāt! Lai čiepj, lai čiepj!?

Drīz atsteidzas arī bezdelīgas. Zibenīgi skriedamas gar ozolu, tās nepārtraukti draud: ?Vadzī, vadzī, vadzī! Vadzī, vadzī, vadzī!?

Spārnainā debesu saime saceļ tādu troksni, ka pat saimniecei jāatliec mugura no darba. Beidzot arī viņa ierauga, kas ozolā notiek.

?Junkur, ko tu tur dari?? viņa bargi uzsauc.

Vecais runcis blisina zaļganās acis, vēlreiz mēģina iebāzt caurumā ķepu, bet tad laiski nošļūc lejā.

?Nāc šurp!? saimniece stingri saka.

Kaķis stāv pie akas, nolaidis asti, un brīnās. Ko viņa grib? Vai viņš būtu atkal apgāzis krējuma podu? Vai ar dubļainām ķepām nolāčojis veļu? Kamēr Junkurs gudro: mukt vai doties rokā, saimniece viņu paņem aiz skausta un iecērt pliķi. ?Kaunies, vai tev peļu vairs nava? Tās dienas laikā lec acīs! Dod šurp tos nagus!? viņas rokās gadās dzirkles, ar kurām nupat griezusi vecos upeņu stublājus.

Junkurs sāk neganti spārdīties.

?Valdies, mežoni!? arī saimniece noskaišas. Viņa paķer no sētas kartupeļu maisu, iegrūž tajā nemierīgo runci, lai tas nevarētu saskrāpēt rokas. Tad izvilkusi vienu kāju pēc otras, viņa bez žēlastības apgriež Junkura asos ieročus.

?Čiep, čiep, nu ir liet?, nu ir liet?!? zvirbuļu pāris aizjoņo uz mežmalu, kur pie Siliņu pirts lēni šūpo zarus vecais alksnis.

Kopš tās dienas peļu junkurs vairs nepieglauž kūkumu pie saimnieces kājām. Saīdzis viņš staigā no pagraba uz klēti, nelaipns čāpo atpakaļ, dažreiz aizklīst līdz labības šķūnim, līdz pirtij, bet nekur viņš nejūtas kā savās mājās. Kur viņš pagriežas, tur brēkdami viņu aplido nekaunīgie putni.

Ko viņš tagad bez ieročiem iesāks? Vai viņš kādu var noķert un pārmācīt? Sapīcis, apkaunot viņš nošūpo raibo asti un laiski atguļas sētmalā.

Nē, peles viņš vairs neķers- Junkurs īgni domā. Lai tās grauž un izposta dārzus, lai danco uz galda! Arī saimnieces gultā viņš vairs neņurrās, ēdīs tikai krējumu, laizīsies gar piena podiem, zags un putinās, kur vien varēs. Un visu dienu gulēs sētmalā.

Bet arī te nav miera. Strazds uzlaižas uz akas vindas, lielīgi atgāž dzelteno knābi un svilpo: ?Fi-ū-vit! Nu tu dabūji, ko gribēji!?

Arī bezdelīgu pāris nekaunīgi aizzib gar acīm. ?kar nu zobus vadzī, vadzī, vadzī- čirrks!?

Pēdējās dienās zilganās šautras šaudās aizvien augstāk, tuvāk mākoņiem un saulei. Ne robežas, ne ceļu stabi kavē brīvus spārnu vēzienus, tikai vēji zuz garām; saule smej pretī, un dzidrās debesis viz apkārt. Tālie meži saplūst aizvien šaurāki, bet melnās lauku saliņas saraujas kā sīki ielāpi zaļajā Dieva mētelī.

Vakaros, kad saule iegrimst zemes dūmakās, pamezdama Dieva dārzu miglā un krēslā, bezdelīgas vēl ilgi nelaižas lejup. Tās šaudās viena otrai garām kā mazas, zilganas bultas, aši sarunādamās savā starpā.

Tad vecais mežsargs, atliecis galvu, droši saka: ?Šogad būs sausa vasara???

Šogad atkal Latvijas Dieva dārzā ienākusi vasara. Gan putniem, gan kaķiem- viss notiek?!:)