Kaut kur uz cita globusa ... (4. daļa)

No rīta mūsu “zemūdens arheologs” izbārstās ar kaudzi absolūti nesakarīgu rīkojumu (piemēram sagatavot desmit bojiņas objekta iezīmēšanai, kaut gan vairāk par četrām tur nekādi nevarētu būt nepieciešams), bet pats, tā vietā, lai vadītu darbus objektā, aizdodas ekskursijā. Izrādās, ka daivinga klubs mums šodien laivu iedot nevar, būs jāiztiek ar to, kas ir. Dodos pie kapteiņa izprasīt kuģa laivu. Kapteinis piekrīt manam plānam, jo tas ir daudz racionālāks un neatņem nevienu no kuģa komandas. Izrādās, ka laivai vēl viens sīks defekts – izregulējušās vadības troses un mums vēl kādu pus stundu nākas pavadīt uz kuģa kamēr tās saregulē.

Lai būtu vēl kāds cilvēks, ko atstāt laivā, kamēr mēs zem ūdens, paņemu vienu puisi no skolnieku grupas – Jaroslavu. Puisis sākumā izskatās diezgan neapmierināts, jo laikam gribēja pavadīt dienu kopā ar pārējiem, bet es viņu ātri pārliecinu, ka šeit būs interesantāk un ātri iemācu viņu vadīt laivu un galveno, kas jāzina, strādājot ar daiveriem.

Galvenā problēma – mums nebūs līdzi paša ekspedīcijas vadītāja - Alex Nikulin. Es gan šajā vietā jau esmu niris iepriekš, tomēr precīzu objektu atrašanās vietu neatceros, tikai aptuveni. Ar mazo kuģa laiviņu ātri aizejam no ostas līdz mūsu līcītim. Attālums tur ir apmēram viena jūdze. Izkraujam krastā aprīkojumu un sākam gatavoties. Mana “komanda” izrādās lieli “speciālisti” laika patēriņā. Lietas, kas pie mums prasītu desmit – piecpadsmit minūtes, šeit prasa vismaz stundu, kaut gan apstākļi un uzdevums ir pavisam vienkārši. Vēl izrādās, ka viens no maniem daiveriem aizmirsis paņemt līdzi pleznas un regulatoru. Kāpjam laivā un skrienam atpakaļ uz kuģi. Pēc kādas pusotras stundas beidzot visi ir gatavi.

Tagad jāsāk meklēt precīzu vietu. Diemžēl citas metodes mums nav šobrīd pieejamas, tāpēc Jaroslavu nosēdinu pie stūres, bet pats uzvelku masku un iebāžu galvu ūdenī. Dziļums šeit ap 5 metriem, redzamība laba, bet nu izskatās jau komiski. Tomēr pēc 5-10 minūtēm vietu izdodas atrast. Iemetam ūdenī divas bojiņas un pēc viņām arī abus “arheologus”. Viņu uzdevums – uzlikt bojiņas abos objekta galos un starp enkuriem novilkt taisnu līniju no garās mērlentes, kas kalpotu par bāzes līniju, no kuras tad arī veiktu atskaiti un savstarpējo kuģa atlūzu fiksāciju. Kad pēc brīža ienirstu arī es, izrādās, ka līnija novilkta “banāna” formā. Parādu ar zīmēm, ka tā nebūs pareizi, bet šie rāda, ka viss kārtībā. Nu kad jau – tad jau. Uzfilmēju dažas panoramas, lai fiksētu objekta izvietojumu, pēc tam mēģinu izpildīt režisora dotos uzdevumus un uztaisīt arī kādu interesantu kadru priekš skatītājiem. “Arheologi” lēnām rušinās un imitē darbību J Vienā brīdī viens no viņiuem izvelk laukā plakanu pudeli ! Yessss ! Vēsturisks artefakts ! Pafilmēju procesu, pēc tam paņemu rokās apskatīt pudeli. Aha, protams – vēsturisks artefakts ! Tikai diez vai uz 18. gadsimta krievu pudelēm noteikti virsū rakstīja tilpumu “0.75 cl” J

Atstāju abus “arheologus” lejā un pats uzpeldu virspusē. Jaroslavs perfekti ievērojot manus norādījumus, grozās tur pat blakus. Nolemju pameklēt otru objektu. Par cik atrašanās vietu nezinām, Jaroslavs man pamet virves galu, es uzsienu cilpu, pie kuras turēties, tikmēr Jaroslavs lēnā gaitā mani buksē pa līcīti. Es pa brīdim paceļu galvu virs ūdens un parādu virzienu. No šī procesa sāk salt ausis, nožēloju, ka neesmu paņēmis kapuci. Atrodam vienu atlūzu, kas varētu būt, bet varētu arī nebūt kuģa sastāvdaļa.

Pēc kādas pusstundas arī abi daiveri izlien no ūdens. Gaiss balonos viņiem ir beidzies, tā kā atliek vien doties atpakaļ uz kuģi. Atkal krāmēšanās ap stundu …. Brrrr …. Beidzot piekrajam mazo laiviņu un sasēžamies paši virsū aprīkojumam. Ar šādu svaru pat 40 hp motors laivu nespēj izcelt uz glisāžu un atliek tikai lēnā gaitā doties uz kuģi.

Uz kuģa atgriežamies pamatīgi izsalkuši. Izriju divus šķīvjus sēņu zupas, paralēli lādējot safilmēto materiālu kompī. Viktors apmierināts ar safilmēto.

Vakarpusē atkal kārtējās “svinīgās vakariņas” kādā promenādes restorāniņā. Kurš pēc skaita mērs tās mums šoreiz uzsauc – jau sajucis J Kapteinis tik sēž blakus kārtējam “oficiālajam pārstāvim” uzvalkā un māj ar galvu. Pa to laiku mūsu galdiņš nodzenā oficiantu, liekot nest vēl un vēl vietējā vīna krūzes.

Viktors mani vienā brīdī paaicina maliņā un apvaicājas, ko es par visiem tiem zemūdens darbiem pats domāju. Viņš esot pamanījis manu neapmierinātību ar notikušo. Nevēlos dot iemeslu konfliktiem, tāpēc diplomātiski atbildu, ka par dažiem jautrājumioem man ir savs viedoklis un ir lietas, ko es darītu savādāk. Viktors saprotoši pamāj ar galvu. Šķiet, ka nākamajā ekspedīcijā šos “arheologus” līdzi neņems. Piedāvāju sastādīt profesionālu komandu no saviem cilvēkiem.