atnacu da izdomāju.

ja tu meklē ideālu cilvēku, tu paliksi viens, vai viena.

ja tu meklē ideālu ģimeni, tu būsi viens vai viena.

nekada tur seksisma.

staigāsi pa pasauli viens un nepieņemts.

es garāžā sievu vairs iekšā nelaižu. tā nav kartošana. sievietei gribas salikt nejaušas lietas kkādās manās atvilktnēs un tad to saukt par "ir sakartots". nē, nav! tu nevari iedomāties kā mani besi, kad es ar kaut ko urķējos, stiepju roku pēc instrumenta, kura tur... nav! viņš ir "sakartots". mani tas iedzen stuporā. man viss ir sakaŗtots, tas neizskatās smuki, bet man ir visi uzgriežņi, visi skrūvgrieži, visas manas nagliņas ir saliktas pēc izmēriem. man atliek pastiept roku, es zinu, ko es satveršu.

viņai tas haoss.

es viņai saku, haoss ir tava kartošana, nekas nav nekadā saprotamā sistēmā. tu vnk nobāz lietas prom no acīm kkādā randomā atvilktnē un sauc to par kartības ieviešanu. tu paņem manus dokumentus no ukrainas haltūras, iebāz pie maniem ārsta apmeklējuma dokumentiem un sauc to par sakartošanu.

tas nav tā! nav, nemaz!

un neskatoties uz visiem šitiem sadzīves štruntiem, es nekad viņu nemainītu ne pret kuru citu. ja nebūtu dzīvē gadījusies viņa, ar visu to, ka mani besī, tas kas besī... manis vnk nebūtu. es būtu pagatne. tad, kad man visvairāk cita cilvēka atbalsta, viņa vienmēr bija te, blakus man. un tas bija tāaaalu no "viegli".

es esmu divmetrīgs pacans un ja vēl kkad iet rokas pa gaisu, šmigu grūti kontrolēt. bet tas pagāja. nu, vismaz lielāka daļa.

nebūtu viņas, nebūtu manis.

man pieci gadi pēc dzīves ar viņu "madāmas" rakstīja, kā es iepazīšot "dzīvi ar sievieti". pēc desmit gadiem velēja "gan tu redzēsi, ka jūs šķirsieties", tagad ir piecpadsmit gadi. dzīve vienmēr bija kā laba, tā nelaba. es esmu tur, kur esmu. kur jūs madāmas esat ar saviem "vēlejumiem" zsvētkos?

vēlreiz atkāŗtošu, gribi ideālu cilvēkus blakus, būsi viens.

gribi idealu ģimeni, būsi bez ģimenes.

nav nekadu ideālo cilvēku, tie ir māņi! skarbi, jo sāc tos apzinaties parasti par vēlu.