līdzīgi

ice

ar mani bija starp novembri, kaut kur novembra beigās vai decembra pirmajās dienās(naktīs).

no malas skatoties, lielas var izdarīt to un to. nevar! salt pakaļa sāk minūtēs, tad sākas panikas lēkme pirmā. upe zem tevis ir metriem un ne pret ko nevar atspiesties, nav ko sagrābt, lai pievilkos. absoluta bezpalīdzība. tad tu sāc domāt, tā... vecīt, ko nahren tagad darīt? tu izbāz kāju no ledus un jau ir pirmais atbalsts. tad vēl. un tā... ielūzt ir tik viegli. jo ceļš uz ledus liekas vieglākais, bet viņš tur ir visbīstamākais.

tas klips tā uzsita atmiņas..

un tie haskiji. es nolēmu suni vest pie ārsta, lai nav sunīšu viņai. bet. tas bija tik smagi tai vienā, pirmajā dienā. viņa nevarēja galvu vairs pacelt pēc operācijas. tikai nest. viņai čurat gribas, es to redzu, viņa skatas uz mani ar tiem baltajiem acu stūrīšiem - help! es viņu paņemu rokās, nonesu uz sniega nolieku, pieceļās, pacisā. atkal nokrīt četrrāpus. paceļu, atnesu viņu atpakaļ. ielieku savā gultā. viņa zina, ka tā ir privilēģija. es nekad to neļauju. tagad nav svarīgi. tev ir jatiek uz pekām. otro, trešo reizi aiznesu viņu uz cisu, bet pēc divām dienām viss bija ok.

tie ir tik fantastiski dzīvnieki...