Dienasgrāmatas (blogi)

Varētu kaut ko pateikt, bet kāds jau visu ir pateicis un vēl kāds visu ir dzirdējis.

Uzrakstīt? Kurš mūsdienās ies mocīties lasot kaut ko garāku par pāris vārdiem, bet ja jāizsakās īsi, tad nekas cits kā "Ejiet ..." nesanāks.

Kā rakstot vēstuli interesantai meitenei - sākumā skaisti un tēlaini, bet rodas sajūta, ka trūkst oriģinalitātes. Tad jau seko tāds lietišķāks variants ar ieinteresētā gudrinieka/intelektuāļa variantu. Tas pašam riebjas un tiek atmests. Pēc tam uzrodas "Patiesi vienkāršais" variants, kas protams atkrīt dēļ garlaicīguma un beigās zaudējot divkaujā pašam ar sevi seko - "Čau, gribi nodrāzties?". Loģiski arī tas tiek nodzēsts un atmests ar roku.

Īsti veči ir vieni. Lepni, bārdaini pofigisti kam uzspļaut visam un visiem. Kam nepatīk lai iet...., paši jau ziniet kur.

Vienīgie mēsli, ka nupat noskuvos. Nāksies mazliet nogaidīt, vismaz līdz "Trīsdienniecei". Un tad kopā ar ataugušo bārdu pret debesīm izstiepts vidējais pirksts izskatīsies daudz pārliecinošāk.