vēstules gandrīz sasniegušas pilngadību

Kurpju kaste, piepildīta ar piemiņas lietām, un tajā - Tavas vēstules, sasietas ar gaiši rozā lenti un gandrīz sasniegušas pilngadību. Pēdējo reizi pārlasīju mūsu sarunu pierakstus un Tavu domu sakopojumus un nodevu to visu papīra dzīvescikla nākamajam posmam.

Būt priekš Tevis un rakstīt tās vēstules bija nozīmīga daļa no manas iekšējās pasaules un iespaidoja arī to, kā es uztvēru apkārt notiekošo. Tu esi iemesls, kāpēc rakstīšana man kļuva par vajadzību un bija emocionāli piesātināts pārdzīvojums.

Lai gan rezultāts bija kopīgs - pieklusināta vientulības sajūta -, taču dziļākais pamatojums, kāpēc mēs bijām viens otram, tomēr bija atšķirīgs, un tāpēc mēs palikām nesatikušies. Iespēja bija, bet Tu izvēlējies to neizmantot, un man tas bija ļoti sāpīgi. Man bija svarīgi satikt Tevi, īstu un taustāmu, pat ja tā būtu bijusi tikai nobeiguma atvadīšanās. Atvadīties ir svarīgi.

Par to, kā Tev ir gājis pa šo laiku un kur esi tagad, zinu tikai no pastarpinātiem avotiem. Šķiet, esi piepildījis savu sapni, un izskaties patiešām laimīgs. Izskaties pieaudzis. Toreiz es diezgan maz iepazinu to, kāds Tu esi, un, gadiem ejot, esi man kļuvis tikai vēl vairāk nezināms.

Pavisam svešs un pavisam tālu prom, bet Tu esi daļa no manis. Visticamāk, tā arī paliks, ka vienīgais, kas man būs, ir dažas foto un sapnis, kā Tu saņem manu plaukstu. Saulaina ziedu pļava un ir viegli.

Mans mīļais zvērs..