Suņu diena

Izkāpju vairākas pieturas agrāk, lai paietos pa piejūras meža ieskauto ceļu. Ik pa laikam garām aizbrauc kāds atpūtnieku auto. Viens no braucējiem ar ieskrējienu pārvar izvagoto, smilšaino ceļa daļu, bet smiltīs slēpjas vecā bruģa paliekas - dzirdu, kā auto apakšdaļa skanīgi atsitas pret akmeņiem.

Stāvvietā pie Daugavas meitene spēlējas ar rasela terjeru Mailo. Suns, turot nelielu zaru zobos, cerīgi novērtē mani kā potenciālo rotaļu biedru. Eju tālāk, un vietā, kur beidzas niedrājs, apmetis loku krūmam, man pretī skrien neliela izmēra "dvorterjers" un cītīgi aprej. Pēc brīža no niedrēm iznāk viņa saimnieks, un parunājamies par suņa īpatnībām. Komplektā saņemu laicīgu brīdinājumu, ka gabalu tālāk ir beigts ronis un ka tas jau ir sācis izdalīt spēcīgu aromātu. Ronis tur patiešām ir, apeju to ar lielu līkumu.

Pie jūras pusaudzis haskijs noskatās, kā saimnieks iemet ūdenī zaru, un nemaz nedomā doties tam pakaļ. Pāris ar dzīvespriecīgu, liela izmēra rējēju - puisis kaut ko cītīgi skatās telefonā, bet meitene spēlējas ar suni. Eju pietiekami tuvu, lai suns izrādītu interesi par mani. Sasveicinos un piedāvāju sunim apostīt manu plaukstu. Kad es pēdējoreiz kārtīgāk sabužināju kādu suni?.. Atmiņa par baltu, tīru suņa dvēselīti.

Sabiedriskā transporta pieturā - trīs cilvēku kompānija un pilnīgi melns stafiņš. Pirms kāpšanas trolejbusā saimnieks sunim uzvelk uzpurni, un visi veiksmīgi tiekam iekšā. Esam nobraukuši pāris pieturas, kad stafiņš izplājas uz grīdas, un cilvēkiem atliek vai nu doties uz citu izeju, vai kāpt viņam pāri. Man un kompānijai ar suni sakrīt izkāpšanas pietura, un, ejot viņiem aiz muguras, vēl kādu laiku varu papriecāties par viņa mirdzošo, melno kažoku un spēcīgajiem muskuļiem.