Atklātības pirmā daļa.

Sarakstījāmies mēs šeit pat oho un norunājām satikties. To, ka viņš ir precēts viņš man pateica, mani tas daudz neuztrauca jo es arī biju tad precēta, tā nosacīti. Saprotot, ka manā dzīvē nekas nemainīsies uz labo pusi nolēmu atrast sev draugu. Tāpēc mani daudz neuztrauca, ka mans jaunais paziņa ir precēts jo kas zina varbūt viņam tā pat kā man ir savs iemesls. Tiekoties par mūsu iemesliem kāpēc mēs abi esam izvēlējušies tādu ceļu mēs nerunājām, nebāzām degunu otra dzīvē. Mēs taču esam pieauguši cilvēki un labi apzinamies ko daram. Tā sākas mūsu retās tikšanās, bet man bija ko gaidīt. Nekas tad nebija par grūtu, jo bija bieži vien stundas laikā jāizdomā kā tikt no darba mājā, tas varēja notikt tikai pa dienu. Kā jau visiem precētajiem vakarā jābūt pie ģimenes. Tikāmies mēs reti, kādas piecas , sšas reizes gadā. Ko gan daudz es varēju iebilst jo viņam ir ģimene un es to zināju. Nācās grūti tik ilgi vienmēr gaidīt, bet tā biju izvēlējusies. Pirmajā gadā viss ritēja normāli, bet nākošajā gadā jau sākās gaidīšanas periods pat seši mēneši. Jautājot kas par lietu atbilde bija, kad varu tad braucu. Viņš pēc dabas bija mazrunīgs, kas attiecas uz ģimeni no viņa arī neko nevarēja uzzināt, bet es arī daudz neuzbāzos jo kas gan es esmu, lai viņš atskaitītos. Bija reizes kad atbildēja es par to negribu runāt. Gāja mums visādi, savu reizi sastrīdējāmies, bet pēc laiciņa atkal viss bija kārtībā jo teica , ka es esot sirsnīga.Tā mums kā pa celmiem gāja seši gadi. Sestā gada pavasarī atkal viņš vairs nebrauc un atrod visādus ieganstus - es saprotu, ka melo.Paiet seši mēneši un viņš nav bijis pie manis un iemeslu arī es nezinu kāpēc, bet tad vienā vakarā viņš beidzot atklāj nebraukšanas iemeslu. Esmu šokā no dzirdētā, izrādas, ka sieva ir smagi slima un viņš sēž pie viņas gultas. Tam vēl neticu un viņu mierinu, ka viss vēl būs labi , bet viņš saka tad jānotiek brīnumiem. Sieva nomira pēc nedēļas.