Pigoriņi.

Ak tu mazi pigoriņi, dārzā auga cigoriņi, tā kādreiz teica mana vecmāmiņa. Tad nu šodien man atgadījās tie mazie pigoriņi. Man ir tāds uzticams bērītis ar kuru nobraukti daudzi kilometri. Man jau te viena draudzene atgādināja, ka man nekā cita nav kā vienīgi mans bērītis. Tā kā tuvojas pavasaris bērītim vajadzēja uztaisīt apkopi. Man jau lielas saprašanas nav ko tur un kā vajadzētu, tad šodien nolēmu izmantot to iespēju, izmantot vīrieša rokas un saprašanu.Tā nu mēs abi devāmies uz pagrabu kur ziemu pavada mans bērītis. Taisām apkopi un dzirdam nograb pagraba ārējās durvis, bet mēs neko sliktu nedomādami tikai turpinam savu darbu. Darbs padarīts un dosimies uz dzīvokli un padzersim kafiju. Ejam no pagraba ārā, bet durvis ciet. Ko nu? Telefoni taču palika uz galda. Cits nekas neatliek kā sēdēt un gaidīt kamēr kāds nāks gar pagrabu un tad jāsāk kliegt, lai izlaiž laukā. Tā nu sēžam uz kastes un gaidam. Beidzot mums ir dots laiks visu izrunāt kas mums abiem ir sakrājies uz sirds, beidzot nekur nav jāsteidzas. Labi jau kad nāca kaimiņiene uz pagrabu pēc kartupeļiem un mūs izlaida. Tādi mazi pigoriņi mums šodien sanāca.