Seksuālisms

Strinbiksītes nkāju jau sen. Tās bija mans garderobes sastāvdaļa vecumā sešpadsmit – astoņpadsmit gadi. Tagad man dažas kaut kur tālākajā atvilknes galā metājās, kādam īpašam gadījumam, taču ikdienā viņas izmnatotas netiek, ārprātīgi neērts apģērba gabals, ja to par tādu var nosaukt. Brīdi, kad es atradu savu seksualitāti, es sapratu, ka seksualitāte ir rakstura īpašība, nevis apģērbs, kas Tev ir mugurā. Sieviete, kura ir ar izteiktu seksualismu apveltīta, seksīgi izskatīsies arī maisā. Nekad neesmu sapratusi tās dāmas, kas publicē sociālajos tīklos bildes ar preiza leņķa dekoltē, vai izrāda pasaulei savu sēžamo daļu. Nekad neesmu uzskatījusi, ka sevis publicēšana šādā veidā, rāda kaut ko labu par sievieti. Vai tiešām Tu sevi vari uzskatīt par unversālu būtni, ja vienīgā doma, kas iespiežas vīrieša galvā, redzot šādus foto – varētu pačamdīt. Es vienmēr cienīšu tās diskrētās sievietes, kad spēj izskatīties superīgi un harizmātiski neizkarot savus pupus visai pasaulei. Mūsdienīgā „laiku” vākšana ir bezjēdzīga, tas, ka Tev zem profila bildes stāv ārprātīgi daudz laiku no pretējā dzimuma, nenozīme, ka Tu esi seksīga, vulgāra, drīzāk. Un nē! Man, noteikti, neskauž, es esmu skaista un man tas nav jāpierāda visai pasaulei. Es esmu seksīga un tas nav jāzin visiem, vai jāredz visiem. Mīlam sevi, kādas esam un viss būs super!