Krāšana

Ikšēji vienojos ar savu „ES”, līdz decembrim ir jātiek vaļā no visa liekā. Šis, noteikti, nav stāsts par liekajiem kilogramiem vai smēķēšanu. Liekie kilogrami man nav un pat, ja būtu, neiespējami ir pareizi un veselīgi tik no viņiem vaļā divu mēnešu laikā. Es, noteikti, turpināšu ēst un smēķēt, jo dzīvojam jau tikai vienreiz, kāpēc man būtu jāpātrauc kaut kas, kas sniedz man garīgu baudu? Šis vairāk ir stāsts par lietu kolekcionēšanu. Man katrā stūrī mētējas pa lietai ar nosaukumu „JA NU NODERĒS”. Un, tā viņas mētājas jau gadiem. Piemēram, man tika uzdāvināts mētelis, ļoti šiks, es pat teiktu, bet nu galīgi nav mana stila. Viņš vairāk piestāv, kādai Rīgas kundzītei, kura apmeklē teātrus un operas, dzer šampanieti no skaistām glāzēm ar koši sarkanām lūpām. Es esmu, vairāk, sportiski skrejoša būtne, kurai brīvdienu vakarus patīk pavadīt mājās pie filmām, bez reklāmām. Es ticu, ka mums katrai skapī karājās tāds apģērba gabals. Man jau ir aizaudzis skapis ar šiem „ja nu noerēs”, takā tas viss dodas uz labdarību/likvidāciju, raugoties no situācijas. Bet tas nemaz nav tik viegli, es jau piekto reizi visu pārlieku no vienas vietas uz citu. Tas ir apbrīnojami, cik ātri var pielipt krāšana. Pēc dabas es mīlu minimālismu, man nepatīk pārkaruta māja ar mēbelēm, vai skapis pilns ar drēbēm, tā ka nevar aizvērt durvis, taču puse nemaz netiek izmantota, man nepatīk nokrāmēti galdi, man patīk, ja vizuāli ir daudz brīvas vietas. Kādu laiku atpakaļ, man dzīvē sanāca diezgan nejauka situācija, un nācās kādu brīdi padzīvot pie radiem. Sieviete pie kuras es mitinājos, vispār, ir ļoti forša un garīgi bagāta sieviete, taču viņai ir ārprātīgs krāšanas princips, nekas netiek mests ārā, jo var noderēt. Diezgan stresaini, man cilvēkam, kam patīk, ka nekur nekas nestāv, pēkšņi ir nokrāmēts katrs stūris, burtiksi, ar mēsliem. Jā, varbūt, vienreiz gadā, vienreiz divos kaut ko pēkšņi ievajagas, bet diez vai kafijas automāts, kas nestrādā un nav labojams, aizņemot vietu virtuvē, izdara ko labu. Un tā dzīvojot pie šīs sievietes, maz pa mazām es sāku arī „ieaugt”nevajadzīgās lietās. Nu jau man ir pašai sava dzīves vieta un kādu nedēļu atpakaļ es pēkšņi pamodos – man katrs stūris ir nobāzts ar lietām „JA NU NODERĒS”, šeit nav runa tikai par neejošiem kafijas aparātiem, bet nu reāli pat par tādiem nevajadzīgiem priekšmetiem, kā krūšturu polsteri. Varbūt, ja es būtu rokdarbniece, tas viss būtu izmantojams, bet es tāda, noteikti, neesmu. Ne man patīk, ne man sanāk, varbūt, vienreiz gadā uznāk iedvesma kaut ko izveidot, bet tas nav iemesls turēt visu šo. Ja vajadzēs, tad atradīs. Tīrīt visu ir jāsāk tagad, savādāk vel būs viss jāšķurē ar lāpstu. Manuprāt, krāšanas princips ir kaut kas briesmīgs, bet nedrīkst neko īsti sliktu teikt, jo krāšana, lielākoties, ir raksturīga padomju laika cilvēkiem, kas ir saskārušies ar ši briesmīgo dzīvi, kad nekā nebija un bija jākrāj lietas. Mans novlējums sev – savācies un iztīri to māju.