Camino Santjago Le Pyu - Conques Francija

Šogad šis ceļojums bija īpašs. Pirms ceļa biju nedaudz satraukusies, kā būs un kas būs. Priekšstats par Santjago ceļu ir tāds, ka tas ir mocību un sāpju ceļš. Pagājušā gadā tas man bija sevis izpratnes, izzināšanas ceļš. Bet šogad - prieka, laimes, līksmības ceļš. No mūsu nelielās grupiņas, mēs piecas, foršas sievietes bijām uz viena viļņa. Katra atšķirīga, bet tieši tādēļ guvām viena no otras tieši to, kas trūkst pašai. Mēs atklājām viena otrai savu iekšējo pasauli un saņēmām atbalsta plecu. Mēs dziedājām un purinājām matus Metallicas dziesmas izpildījumā kalnu ceļā, klausījāmies Dūdieviņu rāmā meditācijā kalnos starp akmeņu piramīdām, klusi un emocionāli dziedājām Pūt vējiņi viduslaiku baznīcā, lūdzām lūgšanā, lai pasaulē būtu miers un sadevāmies emocionālā mīlestības aplī un klusi noraudājām asariņu. Klājām pusdienu galdu taciņas vidū un atvēsinājām kājas kalnu upītes šļakatās. Rītu sākām ar apskāvienu un dalījāmies ar savu prieku arī ar citiem grupas biedriem.

Tās ir fantastiskas sajūtas, ko šoreiz deva ceļš. Šis ceļa posms ir Unesco mantojuma sarakstā. Grūts, ar stāviem kāpumiem un kritumiem, akmeņainām taciņām, pāri brienamām upītēm un kalnu posmu, kur vējš izpūta pilnīgi visu uzkrāto negatīvo bagāžu. Fantastiskas viduslaiku baznīcas un naktsmītnes, kurās apmetāmies bija atšķirīgas - no 17. gadsimta villas, 12. gadsimta vīriešu klostera līdz pavisam vienkāršai auberģei lauka vidū. Man šī gada ceļš ir palīdzējis kļūt atvērtākai, saņemt mīlestību un dalīties ar to.

Mēs visi vienu dienu tiksimies, teica vecs priesteris. Viņš bija ļoti vecs. Kur? - Kompostelā!